Gan jau visiem ir pazīstama situācija, kurā jāizdara kaut kas, ko ļoti negribas darīt. Kā tu ar to tiec galā? Ja vispār tiec galā… :D
Es pats. Teiksim, ārstu situācijā mēģinu maksimāli maz domāt, vienkārši lekt iekšā un būs kas būs. :D Ja runa iet par darbiem, tad varbūt tieši pretēji, mēģināt lielo darbu sadalīt daudz mazos darbiņos, kas vairs nebūs tik baisi.
Paskatos uz sevi spogulī un saku
" Tu to sasodīti izdarīsi un beigsi čīkstēt takā bēbis tu sū - iedomājieties virki ar lamu vārdiem"
Noteikti nebtā labākā metode mentālajai veselībai
Es svarīgos darbus izdaru uzreiz, kad par viņiem uzzinu.
Sīkos darbus es arī izdaru uzreiz.
Garos un/vai sarežģītos es stiepju līdz pat pēdējai dienai, kad nu vairs ir palicis pavisam maz laika 
Time is moņej
Visu uzreiz vieglo, parejo atliec. Works but really it doesn’t.
Plānošana bieži palīdz, arī ja ieraksti kkur, tad var rasties sajūta, ka vismaz pirmais solis izdarīts, kas var atvieglot uzsākšanu. Ja traucē tieši prokrastinēšana, tad var aizliegt sev darīt jebko, kamēr neizdarīsi ko vajag. Vispār sākumā laikam ir labi saprast, kas tieši traucē
Man telefonā ir lietojumprogramma, kur es plānoju laiku, rakstu darbus kas jāizdara, atgādinājumus. Darāmie darbi ar laiku uzkrājas, un kad pienāk laiks tos pildīt, tā vietā lai izvēlētos kādu pēc patikas es izmantoju random.org, kas man pasaka kuru darbu izdarīt.
Problema ir ka planošana nav action card, tu vienkarši velc laiku.
Atkarīgs no situācijas. Vb tu nepareizi to dari, vai tev ir kkas tuvu OCD
Es vienkarši , saku kad piemeram ir labāk ķerties versim aiz ragiem. Tu nevari planot un darīt, bet vari darīt un planot.
Fight or Flight response. Iegrūžu sevi situācijā kā ledainā ūdenī, kad vienīgis ceļš kā izkārpīties ir caur to nepatīkamo lietu
Gan jau ir darbi kurus ļooooti negribu.
Bet nevaru tā iedomāties. Drīzāk nav vēlmes tam veltīt laiku, ja uzskatu par bezjēdzīgu vai pašlaik neaktuālu. Ir darbus kurus atlieku “jo nezinu” kā pareizi darīt vai zinu, ka būs liels gemors.
Te gan laikam bieži vien “plākstera” metode - vnk jādara un viss.
Metode, izlikties, ka nekā nav un gaidīt līdz pēdējam mirklim - kā opcija, tomēr laika gaitā var samilzt līdz interesantiem izmēriem. Viss atkarīs no “problēmas” būtības. Ja tev šap zobs, bet netīk zobārsti - labāk tomēr iet, savādāk kad tev iznesīsies pus sejas jautr’bas būs maz.
Ja jāmazgā grīdu, bet tas nav tik primāri un ciemiņi negrasās ievelties un tev netraucē nu i labi. Ne šodien, tad rīt.
Jo reizēm ir tā, ka nu intuīcija, saka, ka nevajag darīt, bet tu piespied sevi un beigās sanāk laža.
Noteikti lamāties uz sevi ne labākis. Bet spogulī pateikt, ka esi smukulis, gudrs un vispār pipars - visnotaļ laba lieta, kas tā vai citādi uzmundrina.
Tas gan man nepalīdz. Ja es sev iestāstu ka es esmu baigais pipars, tad uzteiz iestājas atslābums - ja jau ir tik labi, kāda jēga kko darīt
Agrāk es biju business first, party later kinda person, pēdējos gados esmu flipojies, jo vairs nelieku lielu prioritāti uz darbu, bet gan uz privāto dzīvi. Darba devējam, protams, tas nepatiktu, ja viņi to izlasītu, bet man pie kājas.
Nedari vai atliec to uz tik vēlu laiku ka vairs nevar atlikt :D
Starpcitu jā, ir tas 3min rules, palielam ja vari izdarīt tai noteiktā laikā (laiku pa lielam pats sev vari nolikt), tad izdari, jo pa lielam tās minūtes dažas, kaut 5 - pat nepamanīsi. Gluži kā ar krāšanu…
Pēdējā laikā, nu jau kā gadu, varu melot, biju to sācis ieviest svaā dzīvē un tas pa savam strādā, pat lieli uzdevumi, pat ja maziem solīšiem, tomēr vismaz kust uz priekšu…
es parasti sevi piekukuļoju, ja ir lietas ko jādara, bet man negribas darīt, tad es sevi pēc tam palutinu ar kaut ko, tad smadzenē aizmirstas tas nepatīkamais, bet da reward paliek un sirsniņ’ sildās.
otrs - es to max ātri ātri mēģinu izdarīt, lai vairs nekad par to nebūtu jādomā ;D
Sasodīts, visi kaut ka veselīgāk ar šito tiek galā XD
2 variants šķiet more relateable. Kā jau Kadiljaks teica: plākstera metode
