Man ir jāveic saucamie “aukstie zvani” potenciālajiem klientiem. Kā pārvarēt šīs baildes no noraidījuma/atteikuma?
Kā nestostīties sarunas laikā?
Kā pārvarēt nervozos smieklus…
Uzklausīšu jūsu tips and tricks 
Nekad nav bijušas tādas bailes/anxiety, nevarēšu palīdzēt.
1 Like
Pieņemt, ka pretim būs dusmīga ome vai onkulis, kas lamāsies. Ievilkt dziļu elpu un aiziet! Pēc 10 dusmīgām omēm gan jau viens būs normāls cilvēks.
1 Like
Es parasti izdomāju sakāmo pirms tam un brutāli pierakstu
1 Like
Herocogam taisnība, vajag sagatavot sakāmo no sākuma līdz beigām. Vari pat uz papīra simulēt dažādas situācijas, kas tipiski tev gadās un katrai sagatavo atbildi lai tev par to vispār nav jādomā, vienkārši izvēlies gatavu tekstu, kas jau tev ir sagatavots, un nobliez visu teju automātiski. Tam vajadzētu atrisināts stostīšanos.
Nervozie smiekli - droši vien laika gaitā pāries. Exposure therapy.
Var arī pamēģināt kādus psiholoģiskos trikus, disasociēties, spēlēt lomu kā teātrī.
1 Like
Es vainu, kā plešot plāksteri, ar varu nospiestu zvana pogu un tad jau aizies. Pats zvanu nemetīšu nost. Vai arī deasociētos no šī darba - tā ir spēle, kurā es spēlēju kā Menestrels zvana centra darbinieks un mans mērķis ir dabūt pēc iespējas vairāk punktus. :D
Stostīšanos un smiekliem grūti teikt, es kaut kā naturāli vienmēr varu super nokoncentrēties stresa situācijā.
Man bijuši gadījumi kad nomet tiklīdz pasaku " Labdien, jūs traucē Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta"
Varbūt tev vajag vairāk personalizēt ievada tekstu. “Čau! Šeit traucē Aleksis no Rīgas domes Mājokļu un vides departementa.” :D
Nuuu…mēs tā nedaram.
Citam departamentam zvanot jā, bet ne privătajiem
Vājā vieta tādai pieejai būtu, ka tevi varētu pasūtīt nosaucot vārdā. xD
Mums drizāk tas ka zvanot ārpus domes ir jāsaglabā pateizais imidžs, mums baigā individualitāte nav. Nekur pat “es” nefigurē, visur tu paud teiksim vides pārvaldes viedokli
1 Like
Es Tevi tik ļoti saprotu 
3 Likes
Da es pati laikam kļūstu par dusmīgo omi :D Agrāk gan, pīiilnībā saprotu, arī bij trīceklis iekšā, arms heavy, moms spaghetti utt. Te man laikam pirmais lauziens bija, kad pati kkā uzņēmos ar parādniekiem ņemties. Tādā azartā aizgāju, ka nu, pēc vēstulēm un e-pastiem sāku arī zvanīties. Kādi tik personāži netrāpījās “parāda nav”, “veikala nav”, “jūsu pienākums atgādināt, ka jāmaksā”, “es neeksistēju” un tad vēl bimbātāji :D kr4, kad esi visu dzirdējis, tad jau chill.
nu, un, ja tas ir darbs, tad palīdz sevi noskaņot uz “es esmu peška, un ne jau es izdomāju tev personīgi zvanīt, jo man garlaicīgi” :D
+pēc situācijas citreiz kkādus key points arī fiksi uzskribelēju kompī vai kas pa rokai, varbūt pati roka :D
1 Like
Es ieteiktu, good catch prahse un atcerēties nav nozīmes ko saki, bet kā saki. Cilvēki auto pilot dzīvo, atrodi vardus kas izvelk arā.
Akd, man kolēģei šonedēļ zvanīja viena tanta un vnk raudāja, cik mēs esam ļauni un necilvēki, un dēļ mums stirnas nomirs badā, lai mēs zinam ka esam dzīvnieku slepkavas - dēļ tā ka Daugavgrīvā bērzus izzāģējām lai veiktu zālāju atjaunošanās darbus…
Nekā, tāpēc svešiem cilvēkiem nezvanu. Es vispār nevienam nezvanu, jo paniskas bailes runāt pa telefonu. 
Atminos, kā kādreiz bija mazliet bailīgi, bet atkal, nevis no kontakta kā tāda, bet vispār nepatika ar svešiniekiem runāt
Parasti ar nezināju, kā to sarunu uzsākt vai tml.
Bet pa lielam, kad bija jāsāk komunicēt ar aģentiem un klientiem, tad jau ar laiku vispār pazuda bailes, jo ar gadās visādi neadekvāti un citi talanti.
Teiktu tā - kaut kāda veida prakse, vnk ar laiku tas viss izzūd, it īpaši, ja ir darbs ar cilvēkiem.
1 Like