Prime time to take notes and make changes step by step.
Tehnikas ir visādas. Pa savam visa pamatā ir disciplīna un ieradumi. Visādas viltīgās metodes mēdz palīdzēt, bet tā pat nekā spicāka nav par ieradumu.
Ja reāli darba devējs presē tavu personīgo dzīvi, tā nav tā labākā darba vieta. Sakarīgākajās vietās, kur esmu bijis, ir ok, ka tev ir personīgā dzīve.
Neesmu mēģinājis, varbūt strādā. Jācer tikai, ka man nevajag pārāk lielus kukuļus. :D
Šo te manai pērtiķa smadzenei ļoti patīk darīt un jo vairāk ielaiž, jo sliktāk paliek. Tur pēc kāda laika pieslēdzas klāt personīgs pārmetums, ka tu neko nedari. xD
Maniem darba devējiem ir pofig. Gribi dzīvi ārpus darba - labi, gribi vispār strādāt tikai attālināti, labi bet uz tevi skatīsies šķībi jo tavas jubilejas nebūs iemesls dzert, gribi sēdēt līdz nāk apkopējas- arī labi, galvenais ir rezultāti
Mazāk dzert vajag!
Pašvaldības darbā ja nedzersi aiziesi pa pieskari dēļ bikokrātijas
Vāji nervi…
Ideālā gadījumā - nekad nepiekrist nekam ko ļooooooti negribās darīt, jo tas parasti ir ar labu iemeslu - kāpēc tava esība atsakās kaut ko darīt. Visticamāk ir citi veidi, kā dabūt to pašu rezultātu. Vai arī - ja ārsts, cits ārsts, cita klīnika.
Un, ja nevar izvairīties, tad rūpīgi apsvērt kapēc kaut ko tik ļoti negribās darīt - nereti var novērst tos iemeslus un pats uzdevums vairs nav tik briesmīgs. Un nereti arī pastāv veidi, kā pašu uzdevumu optimizēt un uzlabot, piemēram, apvienot ar kaut ko noderīgu un patīkamu - klausīties e-grāmatu fonā, utt.
Anxiety un slinkuma kombinācija lielākoties
Ar tādu pieeju attīstības nebūs
Un Spotify. Man ir darba playlisti, ko klausos tikai tad, ja jāstrādā. Ieliek pareizā robā smadzeni.
Es parasti iedomājos, par to, kas būs, ja es neizdarīšu to ko man vajag izdarīt, bet negribās darīt. Un ja sekas par neizdarīšanu būs ļaunākas/sliktākas nekā, ja izdarīšu, tad tas mani motivē šīs lietas izdarīt.