es savukārt sapņoju, ka lauku mājas iebraucamais ceļš ir sasodīti iegruvis, un tur ir vismaz 30m dziļa aiza, no kuras šļācas ārā kanalizāciju geizeri un pagalma pusē bij pamodies ar zemi apaugušais milzis ir kura kaimiņa māja uzbūvēta un lēnām virzījās tuvāk mums.
pa retais reizei es pat saprotu ko tas varētu nozīmēt, bet smadzenes tāpat izvēlējās abstraktāko veidu kā parādīt šķietamu bezizejas sajūtu
Šonakt man rādījās sapnis kurā mani lauku mājā no istabas uz istabu biedēja visai zinātkāra lāču ģimene. Pats sapnis šķita visai ciklveidīgs, jo konkrēti atceros ka lāču ierašanos teritorijā piedzīvoju trīsreiz. Un vēl īpatnēja nobīde bija ka lāči bija ar brūnā lāča būvi bet pandas kažokā…
Pa ilgiem laikiem kaut ko nedaudz atceros. Samaksāju 2000EUR par jauna Ferrari rezervāciju, bet domāju, ka auto maksā 20k, beigās izrādās 120k or something like that. Tad panikoju, ka savus 2000 nedabūšu vairs atpakaļ…
I don’t even like cars. wtf. Piecēlos un sapratu, ka vēl neesmu bankrotējis.
Dream says otherwise 
Oh boy
Darbība norisinājās milzīgā savdabību partikas augu hibrīdu pārpildītā siltumnīcā/oranžērijā kurā iekšā atradās vesels ciemats. Neviens nezināja kas bij ārpus siltumnīcas, jo vien retais bija devies ārā un atgriezies dzīvs - un pat tad ar smagiem traucējumiem un paranoju.
Arī laikapstākļi iekšā bij savādi, katra diena bij “saulaina”, vējš nepastāvēja un ik pa laikam bija mākslīgs lietus. Vietēji bija jau sapratuši ka mikroklimats tika uzturēts mākslīgi ar lampām un smidzinātājiem, tikai to kas tos kontrolē un no kurienes tiek ņemta elektrība, to gan neviens nezināja jo vadi bija bezgalīgi gari - bet paradoksāli, lai cik tālu tu tiem sekotu tu vienmēr biji tikai pāris soļus no savas sākuma pozīcijas. Līdzīgi bij ar pašu māju elektroapgādi - šaftas bezdibeņi bij zem katras mājas.
Kā jau minēju - siltumnīcā bij partikas augu hibrīdi - kokveida tomāti un masīvi ogu krūmi, gurķu liānas, sūnveidīgi salāti, krūmu zemenes un kukaiņus ēdoši rabarberu ceri utt Reāli šķita, ka kuklūraugi bij evolucionējot ieņemuši plašas ekoloģiskās nišas, vienlaikus saglabājot savas kulinārās vērtības.
Sapņa laikā tika svinēti pirmie tā gada ražas svēti
Kaut kas notika bet baigi neatceros - sākās milzīgu maijvaboļu kāpuru radītas zemestrīces. Un drīz jau parādijās paši kāpuri - sākot no metru gariem, līdz desmitmetrīgiem monstriem. Mazākos cilvēki galināja ar kapļiem un dakšām, lielākos ar john deer mechiem. Tā bija gara un asiņaina cīņa, man pašam izdevās kādus 7 nopeigt, bet tāpat atpaliku no sava tēva, kurš ellīgi atgādināja karl urban no the boys ar 20 piebeigtiem kāpuriem. Tad kad likās ka cīņa ir galā, sākas lielākā zemestrīce un izlīda 30metrīgs purns. Puse ciemata vīru bija gar zemi, mājas iznīcinātas un mana kāja nokosta
Finālā, es par spīti nograuztajai kājai paķēru tā lopa vienu žokli un mans sencis otru, un velkot katrs uz savu pusi as sulīgu kraukšķi un kāpura rēcienu pārlauzām milzu kāpura galvu uz diviem, izskatījās gluži kā atvērta grāmata. Sapnis beidzās visam pussagremotajam materiālam no nelaiķa plūstot lēni ārā
Atvainojos par eseju, bet šitas bij tik dope sapnis, ka gribēju max detalizēti izstāstīt
Well dammn, kāds ir skatījies Dune.
Šis gan bija mans mīļākais fragments
Lāčplēša cienīgs fināls 
joprojām neesmu redzējis XD, bet jā, to smilšu tārpu elementi bija - tikai biski ticamākos izmēros.
Šonakt nosapņoju kā pērku vecu volvo bet man iedod tikai atslēgu kas izskatās pēc pildspalvas, bet paša auto atrašanās vieta nav zināma. Tajā pašā laikā bija jāpārvar 40cm dziļš sniegs kurš turpināja augt.
Es šonakt sapņoju, kā mani gandrīz iesūc man-made melnajā caurumā.
Vazājos pa kaut kādām drupām, kuras visapkārt krāterim vairāku kilometru diametrā, vairāku simtu metru dziļumā. Pēkšņi uzradās kaut kāds čalis kaut kādā kostīmā (nevienā brīdī nepiefiksēju, kā izskatās, tikai to, ka bija kostīms), kurš teica, ka man jāpamet teritorija, jo tur nav droši. Sāku jautāt, kādā sakarā, te taču ir vnk drupas, nekā tāda. Tad vai nu viņš ieminējās, vai es pats pamanīju, ka krāterim pa vidu no ceļamkrāna karājas vēl viens čalis, izskatījās bezsamaņā (acīmredzot BAIGI liels ceļamkrāns, ja no krātera malas līdz vidum aizstiepās). Izrādījās, ka tas, kurš karājas, esot izdomājis sevi “sakompresēt” melnā cauruma vidū ar cerību saspiest savu DNS tik ļoti, ka pārvērtīsies par kaut kādu super-būtni. Obvious pipe-dream, but hey, it’s a dream, so who knows?
Anyway, detonācija, melnais caurums izplešas, sāk visu visapkārt sūkt iekšā, tai skaitā mani. Es pieķeros pie kaut kādas sienas vai konteinera malas, knapi spēju noturēties, bet čalim kostīmā ir ok, jo, izrādās, viņa kostīms palīdz kaut kā neitralizēt to drūmo vilkmi, un kad viņš mani paņēma aiz rokas, tad tas efekts daļēji izplatījās arī uz mani.
Tad nu mēs mēģinam skriet prom no epicentra, apkārt ir iezīmēta līnija, līdz kurai melnais caurums it kā izpletīsies, jo kontrolēts. Pa ceļam vēl vairāki tādi cilvēki kostīmos piebiedrojās, lai palīdzētu mani izstumt no “zonas”, man liekas, ka kādu no viņiem pat iesūca. Tiekam pāri līnijai, uzelpojam, melnais caurums izveido tādu kā burbuli tieši uz līnijas; aiz līnijas iekšā neko nesūc, bet burbulis kā vantablack, neatstarojas, pilnīga tumsa. Paceļu roku, bezmaz vai jau pieskāros (lohs!), bet čalis kostīmā mani apstādina. Sākam iet nostāk no burbuļa, bet tad šamējais pēkšņi strauji atkal izplešas un ieskauj mūs. Sajūta tāda, it kā es būtu iekritis ĻOTI dziļā ūdenī, pilnīga tumsa, grūti kustēties, skaņa nulle, un liekas, ka visa mana būtība sāk tā kā “vibrēt”, tā, it kā es runātu, dauzot sev ar dūri pa krūtīm, kinda blinking in and out. Neatceros, vai burbulis pats sarāvās izmēros, vai es kaut kā izpeldēju, bet kaut kādā veidā tiku ārā no burbuļa. Es apkārtējos dzirdu tajā phase-in’n’out stilā, in waves, bet apkārtējie, izrādās, dzird mani normāli, tikai es to uzreiz nesapratu, sākotnēji mēģināju runāt ekstra lēni, lai viņi nepalaistu garām zilbes.
Diemžēl ar to arī beidzas viss, ko atceros no šī sapņa; par to čali, kas tur epicentrā karājās, neko vairāk neuzzināju. Moš kādu citu nakti paturpināšu.
Idejiski sapnis bija normāls - pastaiga ar diviem zvēriņiem pavadā pa idilisku nekonkrētu eiropas mazpilsētu rudenī, visiem kokiem lapas bija nokrāsojušās, caurī pilsētais tecēja kanāli, kuros mutuļoja ūdens. Tīrā romantika…
Vienīgā problēma bija ka katrs šīs mazpilsētas stūris bija piepildīts ar galīgāko nonsensu, secībā no tā ko atceros vislabāk:
Divi austrumu kaimiņu diktatori bija aprecējušies atvēruši ļoti slāvisku pelmeņu ēstuvi
Kāds nosaukums bija pelmeņu ēstuvei? 
vot velns neatceros
Es nekad nesapratīšu cilvēkus, kas saka, ka “sapņiem ir dziļa nozīme”. Man šonakt bija vairāku stundu gara doomslayer spēka fantāzija, kurā es ar savos laukos ar ulmaņlaiku veseri cīnijos ar cilvēkiem kas labprātīgi bija pārvērtuši sevi par brismoņiem. Cīņa starp cilvēku un wannabe dēmonu armiju, šoreiz armija zaudēja