šodien man tāds filozofisks noskaņojums, tāpēc arī tāds jautājums.
mēs visi esam bijuši situācijā, kad kāds mums lūdz palīdzību, vai tas ir uz ielas, pa TV, caur medijiem, internetā, tunelī, varbūt palīdzību lūdz kāds tuvs cilvēks.
bet ne vienmēr mēs palīdzam.
kur ir tā robeža, kas liek palīdzēt? un kurā brīdī mēs pasākām “nē”?
vai tā vispār ir skaidri nosakāma?
100% nepalīdzu cilvēkiem reibumā kāmēr situācija tieši neietekmē viņu veselību/dzīvību.
Vienu vakaru ciemojoties dzirdēju kā uz ielas (pieņemu narkūzis) sauca palīgā un drīz arī kāds atsaucās un pēc skaņas sakāvās vai ko. Pēc tam atkal bļāva līdz izkliedza rīkli. Mazliet nožēloju, ka neizgāju vismaz pārliecināties par situāciju.
1 Like
Parāk daudz priekšnosacījumu -
Jautājums kas par palīdzību. Vai tā ir organizācija vai kāds netīš cilvēks. Organizācijas arī uzmanos XD lai gan nesen mani izķēra SOS bērnu ciemati un uzzināju daudzas interesantas lietas par viņu funkcionēšanu un attīstību un cik saprotu valstij ir mazliet pajāt uz šiem ciematiem - cita tēma.
Ir bijušas situācijas, kad cilvēks man prasa iedot naudu zālēm, ēdienam. Priekš sevis te esmu novilcis, naudu nedošu, taču vidrīzāk būšu gatavs nopirkt.
Dzērmaņi - nu te kāds, visi viņi ticīgie un tā vnk sanācis, ka lūk vajag iešmigoties vai aizbraukt ar autobusu nepietiek - davaj nopirkšu biļeti - pļukš - atteikums.
Neesmu pret palīdzēšanu. Tomēr tad ar garantiju, ka mērķis ir sasniegts.
Nesen arī bija situācija, pa lielam biju iekritis stuparā - manī cīnījās divas lietas. Personāž bija manīts iepriekš, tomēr palīdzības izsaukuma raksturs bija visnotaļ negaidīts. @Kristianux uzdeva pareizo jautājumu un droši vien mani paglāba. Nezinu. Bet situācija tikpat cik filasofiska cik ar morāles izvēli, kā labākajos RPG.
ir bijis, ka ziedoju cilvēkiem, kam nodegušas mājas, vai uz bērēm palīdzēt kolēģiem. TV, mediji, internets, jo īpaši tunelis - nu skeptiski. Izvērtēju un pārbaudu, kas tie tādi ir un ko dara.
Ir dienas, kad varu vispār nereaģēt un paiet garām augstasenīgi.
Bieži vien uz ielas stāvošās vecmāmiņas, invalīdi vai muzikanti arī ticamību neraisa - ir daudz interesantu dokumentālo par mūsdienu verdzību. Šie ir vieni no formātiem. Un piedošanu, bet reizēm pārāk aizdomīgi cenšas. Protams ticu, ka var sanākt tā dzīvē un tā ir galējā robeža uz ielas cilvēkiem prasīt naudu, jo variantu nav, jo īpaši, kad plāno slēgt vai jau slēdz dāžadas atbalsta programmas pensionāriem un trūcīgajiem.
Tāpēc atgriežos pie varianta - varu nopirkt, bet naudu nedošu.
Ir vecs teiciens - ienaidnieku turi tuvāk par radiem - tml… 
Te jau viss balstās uz uzticības un citiem pamatiem un kompasiem.
Taču gala rezultātā viss atduras pret to kāda ir katra nostāja un filasofija šajā jautājumā. Palīdzēt citam nenodarot sev pāri, noteikti vispareizākā ideja… vet vai tas strādā vienmēr…
Līdzīgi jautāja no SOS
Kā es domāju, kas liek cilvēkiem palīdzēt. Un toreiz atbildēju - pašapziņas celšana, ka laba lieta paveikta, sava ego apmierināšana un otrs - nodokļu atmaksas organizāciju gadījumā.
Ļoti vnk ja ir nauda tad palīdzu, ja nav tad nevaru.
Pašlaik ir mērķis palīdzēt visiem cietušajiem kaķīšiem kas lūdz palīdzību uc bet vel jāmēģina nopelnīt nauda kuras pagaidām galīgi nav
Ir uztaisīts saraksts ar kritiskajiem gadījumiem kuriem vajag vissteidzamāk palīdzību takā kad būs nauda skatīšos sarakstā un izvērtēšu kuram visvairāk vajag un cik varu iedot. Viņiem vairāk vajag nekā man kkādu burgeri vai lupatu nopirkt kārtējo
1 Like
Ja liekas, ka darbība palīdzēs, palīdzu. Ja nē, tad nē. Galvenā robeža laikam ir tajā, lai nepalīdzētu kādam tā, ka tas kaitē pašam. :D No sērijas, nedāvini māju kādam citam, ja pašam nav kur dzīvot.
Uz ielas piepampušām sejām vairs nedodu naudu šmigai, nešķiet, ka tas ir labam. Ja mani veikalā vai uz ielas ielenc labdarības pārdevēji, ar skatos skeptiskāk, man tomēr patīk kaut ko papētīt pa to organizāciju.
1 Like
Grūti pateikt, viss ir ļoti atkarīgs no katras individuālās situācijas. Vienkāršākais, protams, ir, ja var palīdzēt ar vnk naudu, bet tad arī jāskatās, kam, ko ar to naudu darīs, vai, manuprāt, tās naudas pielietojums būs lietderīgs, utt.
Ja random cilvēks uz ielas/veikalā prasa naudu, es piedāvāju nopirkt to, ko viņam vajag, un ja tas der, tad nopērku, ja nē, tad automātisks atteikums.
Ja internetā kaut kādas organizācijas vai aktīvisti vāc naudu, izvērtēju, priekš kam, bet tipiski dzīvniekiem dodu naudu daudz labprātīgāk. Kaut kādām restaurācijām vai uzturēšanām arī esmu ar mieru.
Ja man jāziedo mans laiks, nevis nauda, tad jau, protams, kritēriji ir krietni striktāki - cik daudz laika, kur, kam, ar ko, ko man būs jādara un vai es to vispār varu, utt. Ja man paprasītu piedalīties labdarības maratonā - automātisks atteikums, jo es fiziski nevaru paskriet. Ja man nebūtu tās debīlās muskuļu problēmas, es domāju, ka es daudz skrietu, bet…
1 Like
Viss atkarīgs kam, musos ir tāds kā pasaule kura centrā esam mēs paši (kam mēs ar viss vairāk palīdzam) tad nākamais slānis ģimene, pēc tam draugi un beidzamais slānis citi. Sev un ģimenei parasti palīdzam visvairāk. Tad seko draugi, beigās citi.
Turns out, not everyone thinks that way.
https://x.com/robkhenderson/status/1655122246724116482
šeit bik vairāk paskaidrots:
Faktiski vissvarīgākā daļa šajos chartos ir šī:
https://x.com/robkhenderson/status/1876739834384978159/photo/1
tikai nav baigās pārliecības, ka šis tiešām ir teikts par šo pētījumu, jo:
https://x.com/MapleMaelstrom/status/1884688445412372823
2 Likes
Es jaunības naivumā centos visiem ubagojošajiem bomzīšiem kaut ko iedot, tā teikt, priekš labas karmas. Tad reizi es vienam, kurš než raudāja ka nav ko ēst, autoostas ēstuvē nopirku kotleti. Šis pēc tam atnāca uzgaidāmajā telpā kur es sēdēju, apsēdās blakus, sāka šmaukstināt lūpas un centās apgrābstīt man cisku.
Kopš tā laika nevienam uz ielas vairs neko nedodu, lai iet nah.
5 Likes
Ujjj tik funny oh my days XD bet nu nevajag spriest par visiem nabadzīgajiem cilvēkiem pēc šī vienīgā piemēra, tomēr vajag palidzēt ja ir iespējams