Draugi mīļie, uzvelkat savus smukākos lindraciņus un piestājat pie tuvākās točkas, jo mēs dodamies atpakaļ laikā - 2010tie gadi!
Kas par mūziku, kas par kultūru, kas par gadiem.
Ja atceraties, internets īsti tad nebija Lielais Brālis - informācijai nebija cenzūras, tehneloģijas nevaldīja pār cilvēkiem un mūzika bija par dzīves svinēšanu. LMFAO, Black Eye Peace, Ke$ha, Floraida un daudzi citi trubadūri bija mūsu taustiņu telefonos, lai iededzinātu ballīti. Jel, pat Linkin Park, Nickleback, My Chemical Romance un Green Day tika spēlētas karstākajos cilvēku saietos. Mūzika bija par svinēšanu, trakošanu un mirkļa spirituālu izbaudīšanu.
Project X bija, ir un būs kā pirmsnāves vēstule 10mitgadei. Filma ir par 3 jauniešiem, kas ir galīgi lūzeri. Bet tad, vienam no čomiem ir dzimšanas diena, un viņa draugs izmantoja šo iespēju lai uzbliestu ballīti, kas padarīs viņus populārus. Bet viņi nerēķinājās ar lielo cilvēku daudzumus, kas šo ballīti ierakstīja ne tikai šo jauniešu vēsturē, bet arī Amerikas (orģināli filma ir balstīta uz viena Austrālieša ballīti, fun fact).
Filmā nav dziļu domu, mācības vai satriecošs stāsts - tur ir aura. Filmogrāfija, screen play, gaismas un mūzika radīja iespaidīgu bildi, kas tev liek justies būt daļai no ballītes. Ballītē ir vairāki tēli, kas attēlo visus ballīšu stereotipus - rugby boys, seksīgas mazgadīgās, bēdīgus daudzgadniekus, narkomānus, wanna-be guys un citus. Humora devas šeit ir arī gana. Dažiem smieklu daļas var likties seklas un nemūsdienīgas, bet, kā jau teicu, tad nebija cenzūras un tādi bija šie maģiskie 2010tie gadi.
Bet, iepriekš jūs lasījāt, ka filma ir “pirmsnāves vēstule”. Kāpēc tā? Pēc 2008.gada krīzes dzīve palika kontrolētāka - internets kļuva striktāks, biznesi tika cieši kontrolēti un mūzika sāka kļūt par ikdienas produktu. Dēļ Apple Music un Spotify revolucionārās strīmošanas, mūzika kļuva par viegli piejamu lietu. Kādreiz mums bija jāpērk diski, jāpeld pa pirātu jūrām vai jāstaigā pa vietējiem klubiem, lai iegūtu devu ritmiskās vibrācijas. Mūzika bija veids, kā cilvēkiem socializēties - “ev, atsūti man šito dziesmu caur zilo zobu”, “ev, kā sauc šito dziesmu?”, “ev, kurā tirdziņā pārdod to disku?”, “ev mazā, man dzīvoklī nebūs muteres, ciemos ieradīsies Eliots un Skutelis”. Bet tagad…ehhh. Tagad mūzika vairs nav par komunikāciju, bet gan par vientulību, bēdām, ikdienu, rutīnu un mierīgumu. Biznesi ražo mūziku, kuru var klausīties katru dienu. Mūzika ir noslīkusi līdz līmenim kā piena paka veikalā vai papīra strēmele dokumentos. Lielās prasības darbā un sociālās robežas cilvēkus smagi nogurdina. Cilvēkiem mūsdienās ir smagi jādomā kā uzvesties un ko runāt, jo Tu nezini, cik radikāli ir cilvēka uzskati vai kurš sēž krūmos un tagad tevi filmē. Konglomerātiem nav izdevīgi ražot skaļus un spožus gabalus, jo tie printēs naudu tikai klubos vai mājas pasākumos. Nauda tagad plūst no žanriem, kas apraksta katru tavu dzīves minūti - jebšu rutīnu.
Mēs vairs nekad nedzirdēsim radio skaļus party hitus, kas mani personīgi apbēdina. Eiropas Hit Radio topos tagad ir mumble reperi, indie dziedātāji un soulless remiksi. Šī mūzika tagad iemiesojas mūsdienu jaunatnē, samazinot viņos testasteronu un laimes hormonu. Mūzika vairs nav simbols revolūcijām un momenta baudīšanai, bet gan smagajai ikdienai un kapitālisma riteņa dzīšanai.
Mans secinājums - iesaku šo filmu visiem, kas vēlas atmodināt sevī šo pazaudēto dzirkstelīti. Nedomājat, neanalizējat, vienkārši mielojat savas acis ar krāsām un ausis ar mūzikas viļņiem. Jā, filma nav visiem, jā, ballītes nav visiem, bet tad, lūdzu, lai šis raksts būtu kā mazs atgādinājums - meklējiet sevī šo mazo, nenopietno jaunieti, lai izbaudītu momentu dabā, pasākumā vai saietā. Nepazaudējat savu “nenopietno” Es. Dzīve nesastāv no posmiem, karjeras punktu krāšanām vai tualetes papīru nokārtošanām - dzīve sastāv no momentiem.
Carpe Diem!
P.S. Summer izbauda momentu:
