Nu Tu protams atradi, ko klausīties. Ja paklausies aktīvistos - tad mēs joprojām dzīvojam 1800jos gados. Viņu vārdiem ar realitāti ir mazs sakars, jo tiklīdz aktīvisti piekritīs realitātei, tad tiem automātiski zudīs “sistēmas upura” statuss un nāksies vien pieaugt, pašrefleksēt (self-reflect) nedaudz un saprast, ka “Johaidī, actions and choices have consequences” un ka pie lielākiem mēsliem savā dzīvē esam vainīgi paši.
Re kur radikālās feministes kliedz, ka vīrieši liedz sievietēm strādāt IT jomā. Bet pamēģini parunāt ar lielāko daļu meiteņu vai viņas grib tajā jomā strādāt - atbilde gandrīz vienmēr ir “nē”. Viņas izvēlas mācīties par skolotājām, psiholoģēm, tulkiem, dizainerēm, āstēm, juristēm, ekonomistēm u.tml. Arī kā inženieres meitenes lielākoties mācās, lai vēlāk strādātu par projektētājām, nevis būvdarbu vadītājām.
Come on, es atceros studiju laikos mums vienreiz nācās sociālās psiholoģijas lekcijā sēdēt kopā ar tulkiem - visā tulku kursā bija viens čalis. Viens.
Turpāk nedaudz par konservatīvismu no savas pieredzes.
Es sākumā biju strādājis pašvaldībā, tad valsts akciju sabiedrībā un tikai nesen privātajā sektorā. Nodaļu/departamentu vadītāji ir gan vīrieši, gan sievietes. Apmēram 50/50. Un visiem tas ir pie vienas vietas. Nedaudz komiski pat ir tas, ka bieži vien tieši sievietes, kad ir kaut kādi sūdi, sāk teikt, ka nemaz nebūtu pret, ja priekšnieks būtu vīrietis, jo ar vīriešiem esot vieglāk strādāt.
Es ļoti, ļoti, ļoti šaubos, ka Latvijā arī IT jomā, ja kāda meitene tiešām būtu, teiksim, izcila programmētāja ar labu, čaklu attieksmi pret darbu, tad valdei būtu kādas pretenzijas tikai dzimuma dēļ. Privātais sektors vispār strādā pēc principa “Ja tu esi labs darbinieks - welcome, ja tu esi stulbs slaists - gtfo”. Un es uzskatu, ka tā tam arī jābūt.