Prātā uzjunda atmiņas par virtuālajiem draugiem, ar ko reiz spēlēju kādas noteiktas spēlēs ilgāku laiku, līdz brīdim, kad tas tomēr pazuda ar retiem epastiem šad un tad.
Laikam pirmā atmiņa bija ar “Club Penguin” - neatceros, cik man bija, 12 vai 13, bet, pabarojot savu zilo puffle mājdzīvnieku un dodoties uz pilsētu pēc jaunākā “holiday special event”, lai dabūtu jaunāko uzlīmīti, man sanāca ieskriet “pingvīnu grupiņā”. Cilvēki, kuri runājā par dažādām tēmām - es pievienojos gluži kā tāds skatītājs. Līdz brīdim, kad tomēr kāds mani uzrunāja ar teksta burbuli un paprasīja manu viedokli. Protams, tajā laikā jūtoties nedaudz nobijies, atbilde bija īsa un tieša. Vairāk pievienojos kādās aktivitātēs nevis runāju, bet jāsaka, ka bija visklišejiskākā spēļu situācija ever. Ar mani sāka vairāk “čupoties” pingvīnu meitene, kas reāli arī izrādījās meitene no Grieķijas. Nedaudz vecāka par mani, bet bija ok. Sarunas vedās jauki - ka dalījāmies ar sejas bildēm (neko vairāk) un runājāmies. Bet kaut kā, diemžēl, viņa arī pazuda no Club Penguin. Un tā īsti neatceros, kas vairs notika.
Otrs - ap 2009.gadu, kad biju par iekrāto naudu nopircis jaunu Xbox 360 un Halo 3. Caur visiem Multiplayer spēlēm ar mani 'lobby" palika viens spēlētājs (kam pat atceros gamertag). Nosūtījām “friend request” un sākām iet misijas kopīgi un arī online multiplayer. Puisis ir no Vācijas. Vārdā Dennis. Kad mēs bijām online, vienmēr viens otru saucām pievienoties un, pirmo reizi arī pārvarēju lielo kautrību - spēlējām un runājām caur austiņām. Tas bija tiešām forši un ļāva man atvērties. Mēs spēlējām no 2008.gada līdz 2012.gadam (pa vidam vēl sazinatos līdz pat 2017.gadam) ar pāris zibšņiem here and there.
All in all - digitālā pasaule atvēra tādas kā jaunas socializēšanās atmiņas, kuras vienmēr glabāšu.
Ngl mani pirmie “virtuālie draugi” pa lielam esat jūs visi. Un arī tikai dēļ tā ka notiek klātienē vis kaut kas. Tīri online komunikācijā es nevarētu manuprāt pat ar kādu sadraudzēties
Man ir tā reddit kaite, ka katrs komentārs ir kā wannabe stand up komiķiem, pārāk samākslots un uzspēlēts
Kad vēl apgrozijos lielajā Latvijas diskordā bardaks( abās versijās, pirms un pēc civilkara), es ar uzvedos līdzīgi. Pārāk izcakināti pseidointelektuāli sarkastiski komentāri. Pats tādā latvijas kopienā kontaktus neizveidoju, un pat diži nebija nekāda mērķa to darīt. Neteiktu ka biju trollis, bet gremlins noteikti.
Mani pirmie virtuālie draugi… Ar dažiem no tiem vēl šobaltdien draudzējos, sarakstamies, sūtam bildes, prikoļojamies, pa discord ik pa laikam runājam, rādu spēles :)
Es sliecos domāt ka jā. Ne, fundamentāli, bet tomēr palīdzēja kļūt atvērtākam un saprast, ka mani vaļasprieki arī citiem šķiet interesanti.
Kā arī tas, ka forums ir vienkārši pavēris daudzas durvis, kas, man kādreiz šķita nesasniedzamas. Helovīna ballītes, hanami, galda spēļu vakari, tas viss šķita ārpus mana lauku tvēriena.
Par šo padomājot ar biki skaidrāku prātu, Bardaks tomēr bija ļoti haotisks, ar praktiski neesistējošu moderāciju, kuri savstarpēji kašķējās savā starpā par katru sīkumu. Like, ffs, vecais serveris burtiski sašķīda divās daļās, lielajiem modiem katram nostājoties savā politiskā argumenta pusē. Un pat bez šitā, vismaz vecajā versijā bija nsfw sadaļa, kur regulāri un neatļauti tika mesti daiktu foto…un tos lietotājus pat nebanoja, tikai pēc laika izdzēsa postus, un nogrieza piekļuvi tam kanālam…uz laiku. Manuprāt, vienam no modiem pat patika, ka kāds tur femboy dic pics meta iekšā. with all that in mind…es šaubos vai pat rakstos mazāk sarkastiskus ierakstus, es baigi sadraudzētos ar kādu tur
Es biju gana asociāls geimeris un man tie virtuālie draugi diži tālāk par uzrakstiem Steam draugu sarakstā netika. Diži ne ar vienu nerunāju, tīri varēja pievienoties mačam, ja kāds spēlē.
Brīdī, kad es sāku uzdarboties vietējās komūnās, tur tu ātri vien visus arī pazīsi dzīvē. Joks ir tajā, ja kāds runā latviski, visdrīzāk tas cilvēks nav diži tālu no tevis ģeogrāfiski. :D
