Stiprais sveiciens!
Šeit slēpjas ievads, kura jēga ir atminēties zaļos laukos un kā toreiz bija un kāpēc tagad kaut kas notiek.
Summary
80-to gadu beigas un 90-tie bija asa sižetu jeb cīņas mākslu, ja tā var izteikties, zelta laikmets. No turienes izlīda dažāda izmēra zvaigznes, kuras mācēja sist no kājas vēziena un lēģendāras filmas, kuru saundtrack izdzirdot kliedz līdzi un atceries to video, kurs kaujas divi bomži. Bija dārgākas un lētākas. Kādam budžets bija vairāk par čipšu paku, bet dažām, pat mazāks. Sliktākas un labākas kvalitātes.
Tomēr vairumam bija, kas kopīgs - galvenais varonis kaut kur gāja un kādu sita par taisnību vai atriebību. Caur augstāka dzena sasniegšanu sevī beigās spēja uzvarēt pārrāko pretinieku. Skatītāji pēc kāda laika sāka nojaust, kaut ko nelāgu, tāpēc tā nu neilgi pēc pārstāja skatīties šādas filmas.
Tiek uzskatīts, ka pa savam šo žanru atdzīvinājis kāds slepkava, kurš gāja atriebt par savu sunīti vai auto, varbūt abiem. Nācās dēļ tā izziet no pensijas. Savukārt studijas un Watčovski atminējās par Neo. Runa protams par smaidošo un draudzīgo Kianu un viņa Džonu Viku (John Wick). Citi atkal runā par Taivānas meistardarbu The Raid un blakus esošajiem Ongbak.
Žanrs kura ietvaros galvenais varonis iet un sit kādu vai otrādi atkal parādījies uz ekrāniem. Reizēm viņus mazliet maskējot, piemēram Extraction. Bet ideja paliek. Šodien par divām šāda žanra filmās, kuras ir līdzīgas, tomēr pa savam diezgan atšķirīgas, tomēr žanra mīļotājus spēs priecēt. Un kur nu vēl, abas pavisam svaigas, šī gada.
Boy Kills World
Šajā filmā sižets eksistē. Ja izsvītrot cīņas mākslas demonstrācijas iemeslus, viņš negaidīti var sarukt līdz vienas lapas izmēram. Bet no tā nav jābaidās, ir savi negaidītie kulbiti, kurus pa savam gaidi. Un pat, ja esi ko līdzīgu redzējis, noteikti zināsi, kurš un kad no kura skapja pēkšņi izlīdīs un ak pārsteigums cik negaidīti, mēģināsi nobrīnīties pieklājības pēc.
Bet tas nemaitā prieku. Drīzāk otrādi, tas viss tā vai citādi paliek otrajā plānā. Un nesteidzīgi tiek ieviests un parādīts.
Filma stāsta par jaunieti, jeb vienkārši Zēnu, Puiku - saucat kā gribat, kurš ir kurlmēms, kurš trennējam tam, lai atriebtos par savu māti un gāzt diktatorisko kārtību, kuras priekšgalā ir visnotaļ amizanta dāma ar tarakāniem galvā.
Filmai ir interesanta pieeja. Viņa tiek demonstrēta kā tāda video spēle, kuru vai nu tu pats spēlē vai kāds cits, vai arī skaties sižetiskos video fragmentus starp cīņu līmeņiem. Noskaties sišetu, nākamis līmenis ar pretiniekiem. Atrodi atslēgu vai norādi, atkal fragments, atkal cīņa.
Stils atgādina, kaut kādus 90to, pat 80to arkāžu spēļu stilu, tieši vēstījuma un dinamikas ziņā. Ziniet tos bosus, kad šķietami uzvarat, bet viņš pēkšņi reģinerējas un atkal visu nojauna un ir viens konkrēts veids kā viņu uzvarēt. Lūk, te tādi momenti ar eksistē.
Bet visu, kas izvelk ir tiešām cīņu ainas. Viņas ir kreatīvas. Tiek izmantota vide. Priekšmeti un cilvēki. Cilvēku imobilizācija un laušana notiek savā ritmā, tieši ritmā, lai izsistu maksimālu labāko kombo. Dažas scēnas ir tik kreatīvas, ka kādam var nākties skatīties puspievērtām acīm. Cīņu herogrāfija ir labi paveikta, kamera tur līdzi personāžiem tik ilgi cik vajag. Ir garāk unīsaki griezumi. Atkarīgs no dinamikas.
Mūzikas pavadījums arī lieliski iederas. Ir gan dažādi pop segmenti, kaut kas no klasiskās un tas sniedz ne tikai kā fona troksnis, bet piešķir savu atmosfēru, noti. Valša deju vai kaut ko absurdu notiekošu. Vienīgi aizkadra balss. Man personīgi pat patika ideja. Ieskaņot personāža domas, it īpaši nevieklos vai nesaprotamos mirkļos. Taču kādam šī ideja var nešķist tik žilbinoša, jo pa savam brīžiem kaitina.
Filma pa savam sevī ietver daudzus punktus, kuri tā vai citādi ir daudz kur redzēti. Un te tā problēma pa savam, filma gluži neizsmej, tai pat laikā izbrauc pa dažiem momentiem cauri. Mazliet aburda līmeni paceļ vairāk, padarot dažviet to tiešām drīzāk smieklīgu. Un visa filma tāda, viņa balansē kaut kur starp melno humoru, nenopietnību un mazliet bērnišķīguma.
- Augstākais sabiedrības slānis, kas glauni dzīvo un piedāvā “Hunger games” vienpusēju alternatīvu
- Ir zaudējis visu ģimeni
- Ir sensejs kurš ir neiecietīgs pret audzēkni, jo tas viņam tikai palīdzēs
- Ir pretinieki, kas gaida savu kārtu uz sišanu
- Ir pretinieki, kuri nespēj trāpīt
- Ir pretinieki kuri negaida un spēj trāpīt, bet tas viņiem nepalīdz
- Ir vairāki mini bosi, kurš kreatīvāks, kurš interesantāks un spilgtāks
- Ir aizkadra balss, kas pavēsta notikumus vai “tulko” personāža domas
- Ir sabiedrotie, kuri it kā palīdz, tomēr tai pat laikā, netraucē darīt tev lietas
- Pakāpeniski atklāj jaunas spējas, kustības un ieročus
Rezumējot. Kaulus lauž kratīvi un bez kautrēšanās. Ir “āboliņ lapiņas” momenti, bet pretenzijas pret to nav. Drīzāk fakts, kas jāpieņem.
Monkey Man
Režijas debija. Indijas kolorīts. Dabiskas cīņas kailām rokām. Kas gan var noiet greizi?
Dev Patel filmējās un beidzot nolēma, ka arī viņš var būt varens režisors. Aktieris vispār interesants. Viņš piedalās un filmējās visnotaļ interesantos un neparastos projektos, jā tie neķer lielās kases, bet diezgan vidēji un stabili ņem kritiķu un skatītāju vērtējumus. Pie tam, aktieris nereti tajā vai citā filmā ir uzsvēris savu indiešu izcelsmi.
Sižets līdz banālajam parasts. Jaunietis, nolemj atriebties korumpētiem ierēdņiem par mātes slepkavību un to, ka tie izmanto nabagos un bezpēcīgos. Tas ir viss sinopsis.
Filmas gaitā vērojam, ka jaunietis lēnām un pakāpeniski, sevi trennējot, gan ķermeni, gan prātu iet pretī savam mērķim, pa vidam visam šim burvīgi vienkāršajam stāstam ir vēl indiešu leģenda, kura atspoguļos mūsu varonī. Tajā pat laikā ir vēl indiešu reliģiskie motīvi, kuri arī spēlē savu ainavu. Šeit mums ir arī viens baltais cilvēks, kurš sākumā nevīžīgi izturas pret mūsu varoni, bet beigās sāk viņu cienīt. Jā, visa filmas darbība notiek Indijā ar Indiešiem (laikam).
Filmu varētu raksturot tādu kā Bolivudu atšķaidītu ar Holivudu, proporcijā 1/3 vai 1/4. Atkarībā kādā aspektā skatīties. Deju un dziesmu nav, tipiskā veidolā nav. Ir, bet nav daudz un nomaskēti. Bet mēģinājums ieskaitīts.
Pie tam filma iekšēji it kā mēģina balansēt starp nopietnu drāmu, ar iekšējiem pārdzīvojumiem un sabiedrības saslaņošanos, paceļot kaut kādā mērā jautājumu par to cik reliģiski ir pravieši un kāds no tā labums ir ne tikai viņam. Tai pat laikā pa vidam mēģina vai pat iejaucas visnotaļ interesantas cīņas. Pat varētu teikt - kaut kas no John Wick. Ir konkrēti scēnas, kuras visnotaļ atgādina vai šķiet redzētas. Pat nereti kaut kādas manieres. Šeit pat sunītis ir.
Un vai filmai sanāk šis balans?Jā un nē. Ir stāsta arkas kuras gribētos padziļinātāk. Vai cīņas, viņas ir labas, bet tā vien šķiet, ka par viņām aizmirst, vismaz pirmajā filmas pusē.
Paša varoņa motivācija ir skaidra un saprotama. Un visas filmas gaitā tā strādā. Tā viņu ved pie jaunām apvedieniem un motīviem. Arī garīgi viņš pa savam izzaug, saka, ka tu esi tik spēcīgs, cik garīgi iekšēji esi, te kaut kas līdzīgs. Protams mūsu varonim piepalīdz vietējo androgēnu sekta, bet tas arī strādā pretēji, iesaistot arī viņu dziļāk stāstā un notikumos.
Līdz ar to filma brīžiem it kā minstinās uz kuru pusi iet. Bet… bet!
Cīņas ir labas. Tu viņas izjūti. katru sitienu un spēku ko GV ieliek, kurš nau kaut kāds nemirstīgais čalis kurš iet un visus lauž, viņam ir savs limits. Viņam nākas un vajag būt kreatīvam attiecībā uz pretiniekiem, lai pārspētu tos skaitā un veiklībā, spēkā.
Protams reizēm rodas jautājumi par apsardzes kvalifikāciju, bet tomēr - arī viņi cenšas. Ir pat dažas humoristiskas epizodes, cik ļoti varonis lažo. Nebrīnītos, ka tie ir vienkaŗši neveiksmīgās epizodes, kuras beigās filmā iekļuva. Bet viņas strādā un parāda to, ka viņš ir parasts cilvēks, kurš ne visu var.
Un tieši viņa cilvēcīgums un ultimatīvā ievainojamība, ļauj izjust cīņu ainas, kuras maksimāli garas brīžiem ir un tevi iedziļina notiekošajā.
Ir viena maza rūgta sāls, šķietami, galvenā ļaundaru uzveikšana. No vienas puses tu gaidi kaut ko neticamu un graujošu zobu trisinošu scēnu, ka caur sviedriem un asinīm tūlīt būs lielā sadursme.c Bet viņa nenotiek pa savam. Vismaz tādu, kā parasti mīl mums piedāvāt. Viņa ir vienkārā un saprotama. Ir ambālis, kuram ir spēks, bet anv veiklība. Ir varonis, kuram nav spēka, bet ir veiklības. Saliekam saskaitāmos un pie pareiza pielietojuma būs vajadzīgā kaulu laužanas un muskuļu deformācijas rezultāts. Vienkārši un saprotami.
Tāpēc pat teiktu, šī filma būs krietni ierastāka un draudzīga vairumam. Ir sava ideja un stils. Mazliet šur tur nošpikots, bet ne kritiski. Vienalga ir savs kolorīts ar atmosfēru. Jā pa savam tiek parādīts tā, ka indijā ir tikai bagātie un tikai nabagie, pie tam diezgan ekstrēmos veidos, bet tā nav filmas galvenā ideja. Ir čalis, kurš iet sists sliktos un pie reizes izpilda dažus neobligātos uzdevumus, kā arī piesaita kompanjonus kuri nav gluži tukša vieta.
Īsuma par mūziku - Bloodywood - noteikti akceptējam un visā notiekošajā iederas. Zinot vēl grupas kritiku par valdību, vēl vairāk uzdzen ticamību notiekošajam. Kā arī ir citi atpazīstami darbi.
VS
Abas filmas vieno viens aktieris ;)
Abām pa faktam ir viens un tas pats sižets. Viena ir izklaidējošais gabals un mēģina maskēties zem komēdij tipa elementiem. Cita mēģina izlikties par nopietnu drāmu un vēl ir debija. Pa lielam abas ir. Savs stils un rokraksts eksistē, lai gan ir vērojami iedvesmes avoti, to atblāzma un metode. Tomēr autori pacentušies pieturēties pie sava, ielikt savu elpu un stilu.
Hereogrāfijas ir labas abām. Abās tiek panākts vēlamais efekts un galvenā personāža darbības ir dabiskas un intuitīvas. Tur un tur abiem jāpārvar vismaz minimāli šķēršļi.
Tāpēc es teiktu - gribat paekspermentēt, neparastu domu un kaut kas starp Far Cry / Just Couse vai beeat em’ up tipa videospēlēm - droši Boy Kills World.
Ja gribas ko standarta, tuvāk realitātei, kaut ko dabisku un pat ar kontektu un dziļu domu - Monkey Man
Ja esat redzējuši - Jūsu domas par filmām! Vai arī kādas ieteiktu skatīties?!
Uz tikšanos citā krustojumā! ;)
). Understandably so, but still.