Biju domājis šo pievienot pie fimām, ko noskatījos, bet tad sapratu, ka neesmu pārliecināts, vai varbūt to vēlētos pievienot tieši tur.
Vakar ar pazīstamo biju uz pirmizrādi Splendid Palace - “Aizsniegt dzelmi: Vienatnē pāri Klusajam okeānam” (skatīt šeit - un ja varat, aizejat noskatīties).
Par Kārli un “Bored of Borders” biju tieši dzirdējis un lasījis ziņās - tā uzzināju par viņu vispirms. Ar riteni izbraucis Āfriku. Tad no Āfrikas ar draugu laida pāri pirmajā laivu braucienā uz Brazīliju (lai uzspētu uz Olimpiskajām spēlēt. Nesanāca). Tad ar tā laika draudzeni ar riteni izbrauca cauri Dienvidamerikai līdz Peru.
Un tad, viņš kāpa viens laivā un devās lielajā ceļojumā pāri okeānam. Viņa galamērķis - Austrālija (bet dēļ straumēm nesanāca, un beigās līdz Āzijai aizairēja).
Kaut ko tādu panākt un izdarīt ir vienkārši fenomenāli. Bet, diemžēl, viņu piemeklēja insults šogad, ja nemaldos - un tika izoperēts audzējs. Smagi, protams. Viņu redzot arī dzīvē, pāris rindas nostāk no manis - skudriņas pārskrēja pāri. Stiprs cilvēks ar gaišu dvēseli. Filmā varēji sajusties kā daļa no viņa piedzīvojuma - bet tas, kas visvairāk mani uzrunāja un lika pavisam “pazust”, bija viņa piestāšanās reizes uz kādas saliņas.
Viņi ir tādi paši cilvēki, kā es un tu. Viņiem ir savas problēmas - viņiem ir citi jautājumi. Savi stāsti, savi sapņi un savi redzējumi. Un tas manu dvēseli pilnībā sasildīja, redzot, kā vietējie salinieki palīdzēja Kārlim.
Un tas uzjundīja arī mana paša atmiņas no Āzijas, Jaunzēlandes, Kanādas - gadus, ko tur pavadīju. Cilvēki, ko Tu dzīves laikā satiec ir vislielākā vērtība, ko savā dzīve jelkad spēsi dabūt. Nekas cits nav man to pārspējis.
Pāris gadījumi (īsumā) no manas dzīves, kurus atceros ar lielu smaidu (lai gan, manās trijās dienassgrāmatās ir jau nu vairāk):
- Kā, nezinot ķīniešu valodu (būdams praksē Ķīnā), sadraudzējos ar kolēģi. Viņš sevi sauca par Martinu (es viņu saucu par lielo brāli un viņš mani par mazo brāli). Pasmaidot, paspēlējot ping-pongu, izpalīdzot ar darbiem, uz Tevi skatīsies kā savējo. Es nekad nejutos kā svešinieks. Es jokojos ar kafetērijas dāmām, nezinot, kas tas par ēdienu, ko uzliks man uz paplātes, bet es ēdu kopā ar viņiem - nevis citur, pie ārzemniekiem. Galvenais pavārs pat man par godu nodziedāja Ķīnas operas dziesmu par draudzību - turu sirdij tuvu.
- Stāvēju pie durvīm ar Ferrero Rocher šokolādes kastīti, un tās atvēra kundze cienijamos gados. Viņas vārds ir Sendija. Jaunzēlandiešu kundze, kura vadīja jogas centru - viņa plati pasmaidīja un pirmo reizi 30 gados, brīvprātīgais bija viņai atvedis šokolādi. Mums dienas pagāja viņai mācot jogu man un man palīdzot ikdienas darbos viņas studijā un dārzā. Mēs pusdienlaikā dzērām tēju un spēlējām galda spēles, un vakarā skatījāmies filmas un pēc tam diskutējām. Caur viņu es arī iepazinu Alanu, kuram šogad 93 gadi paliek - bet nu cilvēks ar rokām! Viņš no viena ķiegeļa māju varētu uztaisīt! Bet, viņš man reiz pie sevis parādīja ģimenes bildi, kur bija viņa meita. Viņa meita, kopā ar viņas klasi, trosei plīstot tiltam pāri aizai, nositās. Es neaizmirsīšu viņa acis, kad viņš to pateica.
- Rakstīju dienassgrāmatas lappusi būdams uz kuģa. Mani uzrunāja - pārtraucu to rakstīt un nespēju vairs turpināt, jo zuda doma. Bet tas ieraksts man kļuva par īpašu. Mani uzrunāja Teksasas amerikānis, savos 60+ gados, ar partneri. Jautāja: “Vai Tu pildi dienassgrāmatu?” “Jā, nu dien, tās ir manas dzīves lappuses”. Viņš prasīja, vai var to apskatīt - viņa partnere mani pēc tam uzzīmēja kā karikatūru manā dienassgrāmatā. Mēs apmainījāmies kontaktiem un pat līdz šai baltdienai, sūtam e-pastus vai arī fiziskas vēstules. Partnere ir nomirusi, diemžēl - bet es biju apciemojis viņu Teksasā, pirms devos uz Kanādu. Es iepazinu tik daudz aizrautīgu cilvēki - es jautāju viņiem tieši par vēsturi, par rasēm, par reliģiju, par nošķeltību. Mērija, Rendala draudzene, kurai pašai bija 70 gadi, paprasīja, vai vēlos redzēt 90 miljonu muižu un kā tā izskatās iekšpusē. Es teicu “Davai, Mērij, es būšu Tavs partner-in-crime” - viņa izvadāja cauri muižai, bet nu sirds nokrita par to, kā īpašniekam ir tādas 7, bet šo apciemo tikai 2 nedēļas gadā… Vienkārši, miljoni stāv… Un iepazinu arī Kerolu - viņai bija arī 70, bet stāsti bija tādi, ka man likās, ka dvēselē joprojām ir 25. Viens, kas paliek prātā, ir kā viņa ar draudzeni, 70-80.gados, bija Meksikā, Kankūnā, kur satika Čehu “backpacker”. Viņš gribēj doties uz Seattle, jo tur bija norunāts darbiņš. Īsumā - abām ar draudzeni viņš iepatikās un abas pateica, ka tā, kura uzvarēs akmens-šķeres-papīrits, varēs mesties viņam virsū
Kerola nevinnēja, bet draudzene atgriezās tik nākošajā rītā, haha.
Kādi stāsti ir jums? Cilvēki, kas ir bijuši atmiņā paliekoši.
