Iznāca tālajā 2022.gada decembrī. Grāmata kura parāva tās lasītājus ar to vienkāršību. Ar tiem jaukajiem vārdiem, kas rezonējās pašu sirdīs. Grāmata, kuru varēja izlasīt 15 minūtēs. Lappaspuses, kuras rakstīja un zīmēja cilvēks, kurš nekad sevi neuzskatīja par rakstnieku vai mākslinieku. Viņš paņēma pildspalvu un otu un sāka rakstīt / zīmēt. Šo ievēroja.
Radās šī 34 minūšu garā multenīte “The boy, the mole, the fox and the horse”:
Multenīte, kas dažreiz dziļi nepasacīto izteiks pati Tavā vietā. To, ko Tu neievēro vai aizmirsti, Tu izdzirdēsi no šīs sirsnīgās multfilmas, kuru es iesaku visiem. Tikai to skatoties - lai nebūtu nekas, kas iztraucētu. Vienkārši apsēdies un iedziļinies - gluži kā ziemā, kad taisīji sniega enģeļus un acīs iekrita tas mākonītis, kas slīdēja virs galvas.
Tikko noskatījos, 11/10, kolosāla filmiņa, skaists mākslas darbs! Visiem iesaku.
Skatoties kopā ar māsīcu, man likās, ka filmiņa kā radīta viņai, bet viņa diemžēl teica, ka nav relatable… Atliek vien cerēt, ka tagad iemiegot vai pa miegam tomēr apgremos.
Varbūt nav vēl pašlaik tas periods viņas dzīvē, lai šis būtu “relatable”? Man tā piemēram bija ar Rokija runu savam dēlam (filmā Rocky Balboa laikam) Skatoties palaidu garām, bet uzmetot aci vēlreiz, to izdzirdēju
No sākuma nevarēju saprast, kas tas par nosaukumu filmai Pēc bildes - Treasure Planet? Tā bija visai spēcīga Disney filma, kur nav tipiskā Disneja princese, bet beidzot Disneja “princis”, kam ir vienkārši vajadzīga “tēva figūra” dzīvē.
Noskatījos Netflixa drāmas filmu “Spaceman”, kamēr liku Lego.
Kosmosa drāma ar Ādamu Sendleru un…. milzu kosmosa zirnekli (jebšu emotional support spider). Jāsaka, ka nebiju ko tādu gaidījis, bet stāsta ziņā man atgādināja grāmatu, kur kosmonauti atrada planētu, kur tās planētas ūdens ar viņiem varēja sazināties emocionālā līmenī. Man kosmosa drāmas patīk - un lai gan visu laiku domāju, ka būs pēkšņi šausmu filmu elementi (dēļ milzu zirnekļa) - tur tādi nebija (nu labi, tikai viens moments sākumā). Visnotaļ jauka - ar savām pārdomām, kādu bēdīgu ainu un cerībām.
Man ļoti atgādināja “Final Space” animācijas seriālu (kuru, Netflix izdomāja “cancellot” pirms beidzamās sezonas…), “Love, death & robots” sēriju par astronautiem un Metjū Makhonaheja “Interstellar” - tādas “eerie”, bet tādas kas pavelk uz cilvēka spēcīgākajām sajūtām - kad jūties vientuļš.
Skatoties palaidu garām, bet uzmetot aci vēlreiz, to izdzirdēju
