Nu tīri teorētiski, ja labi grib, pie mums var audzēt visu ko. Es bieži atrodu un braukāju pa audzētavām - ir saimnieki, ar kuriem uzsitu klaču un tā lieta un interese aiziet.
Vienreiz viens šāds audzētājs no mums nopirka durvis, kuras nelietojam, un ieraudzīja stūrīti mūsu dārzā. Tur ir aizvējš un spīd saule - ideāli piemērots persikiem, nektarīniem, aprikozēm.
Aizbraucu uz audzētavu, nopirku melleņu krūmus, un pie reizes paķēru vienu mazu persiku (70 cm garš stādiņš bija). Mums zeme iepriekš tika lietota priekš lopiņiem, tādēļ jau labi piedirsta bija, nevajadzēja likt nekādu mēslojumu.
Nu jau aug, manuprāt, kādu piekto gadu. Tagad jau ir virs 5-6 metriem.
Bet par to ir jārūpējas - ziemā lieku sienu ap to, vasarā uzleju kādu mēslojumu, pavasarī (kā šogad), rāpos kokā lai uzliktu agroplēvi, kas aizsargā ziedus no aukstuma (ja noķers salu, visi ziedi nomirs un augļi nebūs). Viņam arī ir citas kaites - ar lapām (ko smidzinu), un arī ar mizu. Bet par laimi, labākā drauga tēvs ir profesionāls dārzu iekopējs, tad sniedz padomus.
Tas diemžēl nav kociņš ko iestādīt un aizmirst.
Bet nu, šādi arī audzēju arbūzus, melones, kivi (šie maitas negrib ziedēt), eksperimentēju ar lācenēm, vīģes ar (pa ziemu stiepu pie sevis), cukuraugiem. Šogad eksotikai pievienojas kivano un okras (un arī sēnes).