Daļēji tas, ka vairāk būs uz socializēšanos, un tur neko īsti nevar paredzēt, daļēji tas ka viņiem tur visādi lielie protesti notiek pret orbānu utt
Palikšu Onefam ķēdes hostelī beigās. Šiem tur katru dienu ir dienas aktivitāte un tad visvisādas nakts aktivitātes no sērijas - šitās bildes vecākiem nerādīt
Bet mums tak rādīsi? 
Nuuu tad jau redzēs
nepatīk ceļot talāk kā var ar tramvaju aizbraukt. patīk ceļot tikai minecraftā bet arī bail
Minecraft var uzcelt ar tramvaju… tpc man ir viens jautājums - kurš tieši tramvajs? 
Kāpēc nepatīk?
Kantaināko ganjau
Mans mīļākais maršruts ir 1. Tramvajiņš
Un kkadi random busi ja vien viņi neieved kkur dziļi d…ā kkādā
Nepatik jo ir visāda veida trauksmes, bailes, fobijas. Daļēja agoraphobija kura man bija, veselu gadu biju hikikomori un tā 
Jap man ļoti patīk kantaini tramvaji
No vienas puses saprotams, no otras tā tomēr viss dzīvi var palaist garām. Komforta zona var pārtapt važās.
Teiksim - dzeršanas spēles man šķiet tāds amerikāņu studentu fufelis, bet izlemu aiziet. Rezultātā, dabūju gan kompāniju ar ko iepazīt pilsētu, gan noskaidroju ka bārmene ir latviete, gan dabūju dueta dziedāt kareoke. Dabūju pirmos ārzemju kontaktus principā
Dzīve katram sava, dzīvojam kā protam. Nav pareizi un nepareizi nodzīvota dzīve. To tikai saka veči kas grimst atmiņās. Pasaule iet uz priekšu, tas kas bija kadreiz nav vajadzīgs tagad.
Redz ja tev ir legit trauksmes lēkmes tad tie fiziskie simptomi liek nopietni izsvērt vai ir tā vērts sevi pārvarēt vai nav.
Mani dzīve izspiež no komforta zonas vairak nekā patiktu, un pēc tam katru reizi ir nenormāls krahs. Ir kau kam exposure therapy strādā, bet man vismaz tas līdz tiktāl ka visa huiņa tāpat uzlec augšā pēc stresainā momenta beigām.
Pēc butības šis stradās tikai ja izveidojas kāda adaptācija pret kontkreto stressa objektu. Tāpat ir mums nervi ir tik cik ir. Visas cīņas nav jacinas.