Vecais sveiciens!
Manā laikā jaunieši nu gan cienīja vecākus cilvēkus!
Izsēdušies te! Nekauna ne goda!
Iebāzuši savās ausīs tamponus un blenž savā telefonā. Neko neredz!
Esmu vecāka nekā tu, zinu ko saku!
Un citi burvīgie teksti kuri nereti ir dzirdami no vecāka gadagājuma cilvēkiem.
Manā piredzē, negatīvu gadījumu varētu teikt ir ļoti super minimāli. Arī sarunās neteikšu, ka bieži notiek, bet nenoliegšu, ka ar viņiem man interesanti ir parunāt. Tiešām nereti uzzinot par lietām, par kurām nekad neesmu zinājis vai notikumiem. Un te drīzāk man kā cilvēkam kuram patīk tomēr vēsture, nu tad diemžēl tiek kairinātas mnas smadzeņu šūnas 
Un reizēm ar večukiem parunājot tu saprotu, ka viņi, lai ar veci, tomēr ne sūda mazāk interešu viņiem, pārdomas un lietas ko viņi dara vai grib darīt jelkad. Un pat apskauž jauniešus, kuriem ir krietni vairāk iespēju dažās jomās.
Un ko noliegšu, no dažiem esmu pārņēmis tās vai citas lietas - darba iemaņas, receptes, kaut kādas gudrības par ikdienas lietām.
Bet tomēr ne visas omītes ir tādas jaukās. Jā, pārsvarā tieši omītes ir tās kuras gatavas tev uzgkliegt, iesist ar spieķi, nosodīt, pavēstīt interesantu faktu par tevi un visādi citādi uztaisīt “emotional damage” (meme) un ne tikai. Aiz opīšiem tāda lietu esmu novērojis ja vien pāris reižu.
Atminos, ka bērnībā, būdams sīks, ar omes draudzeni, kuru par tanti saucu, iesēdāmies trolejbusā, es apsēdos brīvā vietā neko ļaunu nedomādam, tante palika stāvot kājās. Divas kundzes ureiz piezīmi manā virzienā - nekulturāls, neaudzināts, vecākus cilvēkus jāpalaiž. Es mazliet nokaunoties, lēnām slīdu nost no beņķa, ka tante tāda, sēdi kur sēdēdams man pasaka un abām pasaka. Neatminos ko tieši, bet kundzes uzreiz pieklusa .
Arī pēdējā laikā ir sanācis pāris reizes sakasīties ar dažām kundzēm. Un man nav problēma palaist. Ja uzrunā un palūdz palaist, es palaidīšu. Nav problēma.
Ir bijis, ka vnk stāvu pie durvīm, transports pilns, vai nu izkāpu palaižot vai arī pajautā man, bet te, no visas duras kundzīte uz pusi zemāka man tā iebelž pa sāniem, lai viņu palaižot, ka likās, ka tūliņ niere izkritīs. Neuzskatu sevi par nīkuli, vismaz līdz tam mirklim… 
Nesanāka situācija, sēžu, kratos uz darbu, uz pārsēšanās punktu uz citu autobus, transports pilns, bet ne pārāk. Sēžu ierubies telefonā, darba epastā, kamēr ceļā, velti laiku netērēju, ka pēkšņi dzirdu - hei, pieceļat savas pakaļas, prom, šī ir invalīdu vieta! Rekur vēl vecs cilvēks, tam ar vajag vietu.
Es protams nesaprotu, kas notiek, atskatos un sieviete, gadi 45-50, vēlreiz- davaj davaj, kāp ārā no vietas!
Kā saka, ne lūdzu ne paldies - vnk uz līdzenas vietas uzbrauc pacilātā tonī, tā ka es būtu parādā ko vairāk. Uz ko es atbildu - vecu cilvēku es palaidīšu! Bet Jūs lūdzu uzrādat invalīda apliecību. Viņa atbild, joprojām turot skarbo toni, tūliņs parādīšu.
Parādīt, parādīja. Uz ko atbildu - jautājumu nav. Lūdzu!
Ir bijušas arī situācijas, ka piedāvājot palīdzību iekāpt, izkāpt, ievilkt tās sasodītās iepirkuma somas, kurās tā vien liekas ir ķieģeļi ielikti, uzklausu pārmetumus. Tā vietā, lai pateiktu - nē, paldies!
Visvairāk patīk braucieni uz kapiem. No autobusa uz kapiem iet lēnām, bet uz autobusu, skriešus un pat autobusā sakaujas, salamājas kur bija pirmā, kura nolika somu vai nenolika. Ir tāds ar redzēts.
Tāpēc nu jau diemžēl, lai mani audzinājuši veciem cilvēkiem palīdzēt, jau kādu laiku nav tās vēlmes. Vien super akūtās situācijās vai redzu, ka ntur tiešām viss slikti. Vietu tomēr iedodu. Vai pat vispār stāvu kājās, ņemot vērā savu darbu, tāpat dirsa nereti atsēdēta un patiesi gribas pastāvēt.
Jo diemžēl nav teikts, ka tas jaunietis nav noguris un grib pasēdēt, jo īpaši pēc kāda treniņa vai pēc darba dienas. Ir jāciena viens otru. Kā arī neskatoties uz to, ka esi jauns, var būt arī tās veselības problēmas kuras neļauj stāvēt. Un neesmu saticis nevienu kuram uzjautājot vai palaidīsi, tiktu atteikts. Palaiž vienmēr.
Atminos vienu video, īsfilma, kur ar čalim prasa apsēsties. Tas viss notetovēts, lisijs, ar auskariem. Un viņu dažas večas izgaiņā un nosoda. Bet izrādās čalim viena kāja, bet viņš palaiž bez ipašas ar pretošanās.
Soctīklos arī nereti uzpeld gadījumi, tur var ticēt vai neticēt, bet precidenti notiek. Kāda ir Jūsu pieredze sabiedriskajā ar vecākiem cilvēkiem? Kā Jūs rīkojaties vai ko darat?
Un atceraties neaizmirst! 
Es kaut kā laika gaitā esmu sācis stāvēt vai sēdēt transporta priekšā, tur ir mierīgāk, mazāka cilvēku plūsma. Parasti viss ekšens notiek vidū vai beigās. Šķiet iedzērusī un īpaši aromātiskā publika ir tendēta kāpt iekšā aizmugurē, gan jau ar domu būt pēc iespējas tālāk no vadītāja. Vecā paaudze, protams, visus ir neprognozējams elements.
