Gribi negribi visiem jāstrādā, bet vai šo te procesu var padarīt līdzenāku? Paveikt vairāk, darot mazāk?
Daži no manējiem:
Skatīties uz darbu kā maratonu nevis sprintu - nemēģināt kaut ko saraut tieši šodien, jo rītdien tā pat jāstradā
Birojā, ja ir iespēja sēdēt vadības tuvumā - tur visu ko interesantu var sanākt dzirdēt
Iespēju robežās neiespring uz nostradāto stundu skaitu, darba daudzumu, termiņiem - citreiz mēs paši uz sevi uzliekam lielāku slodzi nekā no mums to prasa
Ja ir iespēja dabūt kaut kādus labumus vai apmaksātas stundas kādai citai nodarbei no uzņēmuma, noteikti to izmantot
Atceroties @Pagale vārdus, kad strādājām kopā, “darbs dara brīvu”, ko viņš mēdza pieminēt īpaši grūtos brīžos. :D
Ja var pazvanīt - zvani. Vai vēl labāk ej klātienē un ķer aiz krāgas. E-pastus ir ļoti viegli ignorēt
Ar dažiem tev jābūt kā dadzim pakaļā, ja tu gribi to šis kaut ko izdara. Atmet pieklājību pie malas, un zvani vairākas reizes nedēļā lai atgādinātu par to kā jāizdara lieta A
Vēstuļu termiņi ir kā aptuvenas vadlīnijas, jo to saņēmēji bieži vien pēc vairākiem mēnešiem tik izlasa. Ja sanāk - malacis. Ja nesanāk - nu i nekas.
Tas ka tev ir novirzīta vēstule ar piebildi " rīcībai" ne vienmēr nozīmē ka tas tik tiešām ir rīcībai, jo vēstules tekstu izlasa tikai tas kurš ir pašā apakšā.
Manā gadījumā tas ir drīzāk pārgājiens. Ar stafetes kociņa padošanu. Sure, tu vari klupdams krisdams steigties, tikai lai nākamais posms izvēlētos ainavisko taku un ps ceĺam vēl puķītes pasmaržotu. Un tur tu neko nepadarīsi
Ja ir tas kolektīvs kas darba laikā svin visus svētkus( kā man) nekad neorganizē pasēdēšanu pusdienlaikā, bet gam pēc tā. Mazāki tēriņi mielastam + mazāk jāstradā
Aaa, un vēlviens feins pro tips, kuru bieži izmantoju savā darbā - paiet metaforiski nost, un pastītoes kopumā uz to ko dari. Bieži vien, uz visa cita kas valstī notiek fona, tas ir tik mazsvarīgs fufelis, ka par to galīgi nav jēga stresot. Teiksim, ne es glābju dzīvības, ne esmu atbildīgs par cilvēku drošību un veselību, ne es darbojos ar starptautiskas nozīmes projektiem kur izmaklas ir miljonos. Lielākais fuckup var rezultēt vien tajā, ka vien no valsts vides iestādēm(kurus valsts līmenī tāpat bieži vien ignorē) ir dusmīga utt. Par vēlu atbildēta vēstule neietekmēs kāda dzīves ilgumu. Nepareizi sastādīts akts nepadarīs kādu par bezpajumpnieku.
Ha, kur tie laiki. Šobrīd optimizēju darbu izskatoties/izklausoties +/- profesionāls, pa to laiku strādājot vai gatavojot ēdienu/citus mājas darbus, un visu actual darāmo iespiežu mazākā laika sprīdī, lai varētu citas lietas darīt. Droši vien nav tas iedvesmojošākais gabals, bet kādam jābūt arī kā Lebovskim šajā pasaulē, ne tā?
Es noteikti ar esmu ieskaitījis darba laikā kādu ašo ēdienreizi vai darbu. :D Tas gan strādā tikai strādājot no mājām.
Pag, ko tas “rīcībai” vispār nozīmē epasta kontekstā? Es nekad neko tādu neesmu saņēmis.
Ja runa ir par darba darīšanu, protams. Kaut kādu sociālo kontaktu ar tiešo komandu jau ar vajag nodibināt - pat ja čakars. Ja ir labs kontakts, uzreiz viss pa darbu iet gludāk.
Velns tagad tas viss jāskaidro. Karoče vēstule nav epasts mana darba kontekstā. E-pasti ir solis virs wpp sarakstes, un tur tiek izmantots outlook. Vēstules ir oficiālais saziņas veids tās, tiek saņemtas un sūtītas caur elektrisko lietvedības sistēmu un ir word doķi ar saskaņotājiem, parakstītājiem utt. Tad kad departaments saņem vēstuli- visbiežāk mo cita departamenta vai rīgas mežiem - tā tiek novirzīta līdz atbildīgajam ar vienu no rezolūcijas tipiem.
Galvenie ir:
Rīcība - raksti atbild
Darbam - jāņem vēra veicot citus darbus
Informācijai - ņem un lasi
Bet āķis ir tajā, ka lai pareizi uzliktu rezolūciju ir jāizlasa saturs. Kas notiek reti tur augšā
Mācīties, mācīties un vēl mācīties. Un darīt. Noderīgas iemaņas dzīvē, loģisko domāšanu, un it īpaši what works for you = kā tieši tu visefektīgāk dari lietas, ko tu ar to vari noderīgu iesākt, un kā to uzlabot.
Apzinies, kas tev padodās - pēc iespējas detalizētāk. Ko tur vēl var uzlabot? Ja var, uzlabo.
Apzinies, kas tev pavisam noteikti nepadodās. Vai tas ir maināms? Ja nav, vai prasa pārāk daudz effort, tad vnk piefiksē; ja ir maināms, it īpaši ja samērā viegli, tad you must do it.
Apzinies, ko tu vēlētos, lai tev padotos, un strādā pie tā izmantojot tādas metodes, kuras strādā tieši tev (jo katrs cilvēks mācās citādāk, tas, kas strādā vienam, galīgi neder otram).
Un, galu beigās, apzinies, kas no tā, kas tev padodās VAI ko tu, tavuprāt, varētu iemācīties līdz tādam līmenim, ka padodās, der kā “marketable skill”, ar ko tu vari pelnīt vērā ņemamu naudu.
TL;DR - growth mindset. You might need a lot of introspection to figure it out, but introspection is a VERY good thing and everyone should do it as much as possible. The world would be a MUCH better place if people did introspection every day.
I feel like i was made to be born in fully ai-fied, robotised, automised and estabilished times but god just decided to throw me in those times to suffer and see hard life
You have no idea what a HARD life is. Our lives are so fucking easy these days, you have no fucking idea. You’d probably just kill yourself after just one day as a medieval peasant, IF you’d even last a whole day.
@Ediya_Purr, kur tad ir tavi ieteikumi kā strādāt darbu? Jeb darba pro tips? Šī tēma tak ir par taviem ieteikumiem, nevis random TikTok sievietes problēmām. Nešaubos, ka viņai tur viss ir grūti, bet viņas nav šeit, viņa ar mums nevar pārmest vārdu.
Nu mani pro tips būtu… Strādāt in free regimen, strādā whenever un how much u can at the time, whenever u feel u need to rest, rest, ur not a robot afterall. Bet vai tas ir iespējams ar current priekšniekiem es nez…
IMO tur pat nav, par ko diskutēt, neapšaubāmi daudz labāk dzīvojam.
Ja mums vajag kaut ko uzzināt - internets;
ja vajag padomu, var izrunāties ar svešiniekiem internetā jebkurā diennakts laikā;
ja vajag kaut ko izārstēt - medicīna mūsdienās ir 1000x labāka par kaut vai to, kas bija pirms 200 gadiem…
Ekonomiski - vidusmēra viduslaiku cilvēks bija ĻOTI nabadzīgs salīdzinot ar mūsdienām, tas ir ļoti labi zināms.
Vienīgais drawback, ko es varu iedomāties, ir, ka kopienas ir kļuvušas krietni retākas; agrāk bija ciemats, kurā visi visus labi pazina, viens otram palīdzēja, uzticējās daudz vairāk… Mūsdienās es praktiski nepazīstu nevienu manu kaimiņu (jo viņi mainās kā zeķes un es gandrīz nekad ar viņiem nesatiekos), tikai zinu pavisam nedaudz par maniem augšējiem, un to pašu nevis no viņu lūpām, bet no maniem novērojumiem un dzirdētā caur griestiem.
