Sveiki, tātad pirms pāris nedēļām lēnā gaitā uzsāku pierakstīt stāstu, ko biju izdomājis pie sevis, strādājot darbu, kas man besī un garlaiko. Izrādās tādos brīžos domas lido vēja spārniem.
Gribēju ar jums padalīties ar to, ko esmu uzrakstījis, pagaidām esmu uzskricelējis apmēram 2% no visa, ko vēlētos uzrakstīt, bet vairs nav laika to darīt un manas rakstnieka prasmes nav pārāk augstā līmeni. Jebkurā gadījumā, izbaudiet un izsakiet savu viedokli.
Stāsts, kuram vēl nav nosaukuma
Es uzrakstīšu ieskatu kā darbojas manis izveidotā pasaule, jo nedomāju, ka spēšu to izstāstīt caur notikumiem un tēliem.
Ir mūsdienu pasaule, kas īsti neatšķiras no mūsu pasaules, tikai te politiskie spēki ir nedaudz savādāki, bet viņiem nav lielas nozīmes. Šajā pasaulē citās galaktikās atrodas zemei līdzīgas planētas, uz kurām dzīvo cilvēki, kas ir sasnieguši krietni augstākus tehnoloģiskos sasniegumus un spēj pārvietoties starp galaktikām caur, pieņemsim, portāliem (neesmu līdz galam izdomājis). Vara starp visām šīm planētām ir sagrābta zem vienas, visaugstāk attīstītās pasaules, kuras tehnoloģiskā attīstība ir tūkstošiem gadu virs mūsējās.
Zināmajā visumā pastāv ap 300 cilvēku apdzīvotu planētu. Tās visas ir zem šīs galvenās planētas, ko sauksim par Allatu, netiešā uzraudzībā. Pastāv 2 alianses, kas savā starpā karo par planētu resursu izmantošanu. Pieņemsim Sarkanā un Zilā (nebiju par nosaukumiem domājis). Bet beigās tās atskaitās Allatai. Sarkanā alianse ir mazāka, bet tai ir lielāka pretestība pret Allatu. Viņi nodod nodevas un ir tās apraudzībā, bet ir izveidojušas šo uzraudzību minimālu un pretojas varai.
Par planētas iegūšanu savā īpašumā notiek karš.
Šis ir apmēram, lai saprastu vispārējo domu. Vēlāk parādīsies sīkākas lietas un paskaidros jautājumus. Pagaidām it kā viss, lai daudz nepateiktu priekšā par sižetu.
Pirms sāku stāstu, varu piebilst, ka neesmu vēl izdomājis kā sauc varoņus, vietas utt. Iespējams stāstījums dažos brīžos būs saraustīts un grūti izprotams, bet novelsim to uz manu slikto prasmi rakstīt. Sākumā rakstīšu 1.personā, bet nezinu cik labi sanāks. Domās tas viss veidojās nedaudz savādāk. Galvenais varonis ir 18 gadīgs zēns, kas mācās vidusskolā.
1.nodaļa – Sākums
Pirms 2 nedēļām pie mums ieradās citplanētieši. Par pārsteigumu visiem UFO atbalstītājiem, tie nebija nekādi briesmoņi, bet gan cilvēki. No tās dienas Zemes ikdiena mainījās uz visiem laikiem.
Internetā un televīzijā parādījās paziņojumi, kuros vēstīja par cilvēkiem, kas ieradušies no citas galaktikas un piedāvā mūs iestāties viņu izveidotajā aliansē. Tā bija mediju vētra. Internets bija pilns ar rakstiem par sazvērniecību un pasaules galu. Dienas laikā tika izskaidroti visi nosacījumi. Vienkārši sakot, Zeme tika okupēta un pievienota cilvēku apdzīvoto pasauļu savienībai. Apmaiņā pret tehnoloģijām un problēmu atrisināšanu, mūsu planētai bija jāpielāgojas viņu normām un ik pa laikam jāsagādā salīdzinoši neliels daudzums resursu.
Nākamās dienas varētu raksturot vienā vārdā – haoss. Caur portālveidīgu ierīcu uz mūsu pasauli ieradās 10 tūkstoši cilvēku no citām planētām. Viņi veda līdzi augstas tehnoloģijas iekārtas, ierīces un mašīnas. Tika uzsāktas globālas reformas. Rūpnīcas tika nolīdzinātas dažu minūšu laikā un uzsākta jaunu būvēšana. Ekoloģiskās problēmas ar ko mūsu zinātnieki cīnijās jau gadiem, tika atrisinātas stundu laikā.
Katram šīs pasaules iedzīvotājam tika ievietots ar injekciju čips, kas bija tikai dažas reizes lielāks par parastu molekulu. Šajā čipā bija visas zināmā visuma valodas, kas automātiski tika pārtulkotas un problēma ar sazināšanos starp dažādām kultrūrām bija atrisināta. Daudzi pretojās, bet viņi tika brīdināti, ka pretošanās netiks paciesta. Sākās dumpji un nemieri. Šķiet, ka ienācēju plāns bija pārraidīt kā ar dumpiniekiem izrēķinās. Apritē tika palaists video kā vairāk kā 3 tūkstošus nemiernieku nogalina dažu minūšu laikā cilvēkam līdzīga iekārta. Tai bija cilvēka ķermenis, bet tērpta melnās bruņās, kurām neredzēja salaiduma vietas un izskatījās, ka šī lieta ir ietērpusies melnā apmetnī. Akmeņi, ko meta satrakotais pūlis atlēca kā mušas pret vējstiklu. Tā bija asinspirts, kas pārraidīta visai pasaulei ar skaidru ziņu – pretošanās ir bezjēdzīga.
Tika aizliegti jebkādi šaujamieroči un militārie spēki tika izformēti. Visi ieroči tika iznīcināti un militāro konfliktu vietās tika dota iespēja padoties pirms abas karojošās puses tiks iznīcinātas.
Tika mainīta sodu sistēma. Par smagiem noziegumiem tiek piespriests nāvesods. Par vieglākiem pārkāpumiem cietumsods līdz 2 gadiem, bet cietumi tika pārbūvēti par spīdzinātavām. Cietumnieki tika fiziski un psiholoģiski spīdzināti, lai pēc iznākšanas no cietuma, viņi nekad tur neatgrieztos.
Reformas notika gandrīz visās dzīves jomās. Mašīnas nomainīja pret augsti attīstītiem elektroauto, kuri tika vadīti automātiski. Pilsētas tika pārbūvētas. Ienācēju tehnoloģija bija nepārspējami augstā līmenī. Modernu, labi iekārtotu dzīvojamo māju robotizēti uzcēla 4 stundu laikā.
2 nedēļu laikā pasaule iegāja jaunā attīstības periodā. Cilvēkiem nekas cits neatlika kā pielāgoties. Tas ir viens no evolūcijas pamatlikumiem. Cilvēki pielāgojas. Tie, kas to nespēj, iznīkst. Zemes populācija samazinājās par 17%. Pārējie pielāgojās. Ar čipu instalēšanu tika nodrošināta specialitāte cilvēkiem, kas zaudēja darbu pārmaiņu dēļ. Skolu sistēma tika mainīta. Bērni līdz 12 gadu vecumam tika mācīti ar skolotājiem par vispārējām lietām un pasaules uztveri. Līdz šim laikam viņiem bija jāizlemj virziens, kurā viņi dosies. Nākamos 4 gadus tika apgūtas vispārējas lietas ar nelielu ievirzi izvēlētajā virzienā. Nākamie 2 gadi notika ar virtuālu apmācību. Skolas kļuva par iestādēm, kur atrodas šīs ierīces un skolēni tiek uzturēti, kamēr viņu vecāki atrodas darbā. Pārsteidzoši liela loma tika piešķirta fiziskajai attīstībai. Tā kā uzturs tika mainīts uz daudz efektīvāku un veselīgāku cilvēkam, fiziskas aktivitātes nodrošināja sirds un asinsvadu slimību samazināšanos. Vismaz tāds bija plāns, ko viņi izklāstīja.
2 nedēļas un mūsu dzīve vecajā pasaulē bija neiedomājama.
2.nodaļa Sākšu stāstīt stāstu no galvenā varoņa skatapunkta.
Es biju domājis doties studēt medicīnu. Pēc viņu ierašanās, lietas nedaudz mainījās. Pēc jaunās sistēmas, man bija 5 mēneši un es būtu gatavs sākt strādāt. Mums deva 3 dienas brīvas, lai apskatītu un izdomātu, par ko tieši vēlamies kļūt.
Es devos uz tikai pirms 2 dienām uzbūvēto mūsu pilsētas slimnīcu, lai apskatītu, ko es varētu darīt turpmākajā dzīvē. Dažādu ārstu skaits ir krietni samazinājies. Ir 4 veidu ārsti – traumas un brūces, slimības, operācijas, rehabilitācija. Ārsti, kas atbild par slimībām dalās vēl 4 dažādos veidos un zem operācijām ir arī kosmētiskās operācijas, kā atsevišķa profesija. Atceroties neskaitāmos nosūtījumus no ārsta pie ārsta, pirmā doma bija, ka šī sistēma ir daudz vieglāka. Tomēr doma, ka šiem ārstiem ir jānosaka diagnoze tik dažādām slimībām un citām veselības problēmām, mani izbiedēja. Vai viņi arī manā galvā iestiprinās čipu, kas pārvērtīs manas smadzenes par datoru?
Devos pie slimību nodaļas. Šeit viss ir robotizēts. Ārsts ir kā starpnieks starp pacientu un mašīnām. Tik pat labi viņš varētu būt mehāniķis, kas labi saprot kā darbojas tā noteiktā mašīna. Doma par tādu nākotni mani neiepriecināja.
Pēc slimnīcas apskates apsēdos uzgaidāmajā telpā pretī kafijas automātam. Vismaz to viņi nav izmainījuši, nodomāju pie sevis. Toties kafija tagad garšo daudz labāk. Apsēdos un apdomāju nesen redzēto.
Operāciju nodaļā saucamie “ķirurgi” vada un pieskata mašīnas, kas pašas spēj veikt operāciju. Tas ir kā paspiest ieslēgt televizoru un vērot, kā tiem notiek operācija. Traumas un brūces mani nekad nav vilinājušas. Ar nelielu aerosolu tiek uzsmidzināt šķidrums, kas dažu sekunžu laikā sadziedē atvērtu brūci un nepaliek rētas. Tā ir revolūcija medicīnā, bet ikdienā smidzināt brīnumlīdzekli uz ievainojumiem man nešķiet piemēroti. Atlika rehabilitācija. Piecēlos, izmetu kafijas krūzi un devos uz rehabilitācijas nodaļu.
Ienākot uzgaidāmajā telpā ieraudzīju sēžot jaunu, garu vīrieti, kas lasīja kaut ko savā aprocē. Es joprojām dažreiz pārbaudu kabatu, vai mans telefons ir vietā, bet to ir nomainījušas aproces ar hologramējošu ekrānu. Maza stilīga aproce ir aizvietojusi ne tikai telefonus, bet arī televizorus un datorus.
Devos pie sekretāres un pietiecos, ka esmu atnācis sakarā ar profesijas izvēli. Saņēmu atļauju un norādes uz rehabilitācijas zāli. Apkārt bija vairāki kabineti, bet mani nosūtīja uz zāli. Rehabilitācijas nodaļa sastāvēja no 3 kabinetiem un zāles. Vairāk kā citas nodaļas.
Zālē mani sagaidīja ārsts. Viņš bija pusmūža vīrietis ar īsu, labi apkoptu bārdu. “Es jau tevi gaidīju”, viņš mājot aicināja mani tuvāk. “Tātad, mani sauc Dr.Vilems. Es atbildu par rehabilitācijas zālē notiekošo. Šeit pacienti pēc operācijām, smagām traumā, locekļu aizvietošanas darbojas, lai atgūtu fizisko formu. Iedomājies, tagad cilvēks ar zaudētu kāju atkal var skriet. Mēs vienkārši izaudzējam jaunu kāju no viņa DNS un pieaudzējam to klāt. Pēc dažām nedēļām viņš jau var piedalīties maratonā. Pārsteidzošo, ne?” Es piekrītoši pamāju. “Neesi tik kautrīgs, puika. Droši jautā. Es pats vēl esmu diezgan sajūsmināts par visu, ko tagad spējam izdarīt. Tas ir nepārspējami!” Viņa balsī varēja just pacilātību.
Pēc saunām ar Dr.Vilemu uzzināju, ka rehabilitācijas nodaļa sastāv no fizisko spēju atgūšanas zāles, analistikas kabineta, kur tiek pārbaudīta aizvietoto locekļu saderība ar CNS un diviem psihologu kabinetiem. Reabilitācija notiek ne tikai ar ķermeni, bet arī tiek strādāts ar pacienta psihi. Šeit notiek reāla darbošanās ar cilvēkiem.
Pēc sarunas es pateicos un atvadījos. Devos prom no slimnīcas ar pārliecību, ka studēšu rehabilitāciju. Pārmaiņas daudz neskāra sabiedrisko transportu. Joprojām pastāv autobusi, metro un taxi. Protams, viss tika nomainīts uz videi draudzīgu mehānismu, bet sistēma palika tāda pati.
Iekāpu metro un devos uz mājām. Vagons bija gandrīz pilns, bet te valdīja klusums. Cilvēki nesarunājās, bet gan kaut ko cītīgi vēroja savās aprocēs. Apskatīju savas aproces paziņojumus. Biju nokavējis tiešraides sākumu, bet pieslēdzos pārraidei.
“… Tas nozīmē, ka pēc 4 dienām tiks veikta izloze. Visi, uz izlozes dienu ietilpst 18 – 25 gadu robežās piedalīsies izlozē. Izņēmumi ir cilvēki ar kustību traucējumiem un atsevišķi cilvēki, kas ir sasnieguši augstus panākumus globālā līmenī. Visi, kas ietilpst šajos kritērijos, saņems uz aproci ziņojumu, ka viņi ir reģistrēti izlozei, kā arī saņems sīkāku informāciju par noteikumiem. Būsim spēcīgi un aizstāvēsim mūsu aliansi!”
Pārraide beidzās. Es pacēlu galvu un redzēju sašutumu kāda jauna vīrieša sejā. Viņam nevarēja būt vairāk par 20 gadiem. Mana aproce saņēma ziņojumu. Ziņa bija no oficiālās alianses pārvaldes.
Sveicināti, Džeikob. Jūs esat reģistrēti izlozei karā. Izlozes rezultāti tiks publicēti 21.11.2016. plkst. 20:00. Jūs saņemsiet ziņu, ja tiksiet izlozēts. Veiksmīgu dienu!
Es atcerējos par rakstu, ko izlasīju oficiālajā pārmaiņu sarakstā. Tur bija pieminēts karš. Sameklēju aprocē mājaslapu un ierakstīju meklētājā karš.
Kara noteikumi:
Planēta drīkst uzbrukt ik pēc 496 dienām (it kā savādāka skaitīšanas sitēma) un tai drīkst uzbrukt ik pēc 642 dienām.
Karā piedalās 10 tūkstoši vīriešu un sieviešu vecumā no 18-25 gadiem.
Armija tiek veidota caur atlasi. Tiek izvēlēti 40 tūkstoši šī vecuma cilvēku, kas ir fiziski spējīgi cīnīties. Tiek rīkotas 2 atlases kārtas. 1.kārta 1 pret 1 duelis un uzvarētājs nonāk 2.kārtā. 2.kārta 1 pret 1 duelis un uzvarētājs tiek iekļauts armijā. Cīņa notiek ar oficiālo kara ekipējumu. No iespējas tikt izvēlētiem tiek atbrīvoti invalīdi, cilvēki ar tās pasaules globāliem sasniegumiem zinātnē, mākslā, mūzikā, sportā. Kara veterāni var atkal tikt izvēlēti.
Karš notiek uz neitrālas planētas, kas ir speciāli izveidota šim nolūkam.
Karš tiek pieteikts un pēc 4 dienām tiek veikta izloze. Starp izlozi un 1.kārtu ir 16 dienas. Starp 1. un 2.kārtu ir 24 dienas. Pēc 2.kārtas ir 24 dienas, lai sagatavotos karam.
Karā uzvar planēta, kuras karaspēks tiek iznīcināts vai arī viņu pretinieks padodas. Padoties drīkst, ja karavīru skaits ir palicis mazāks par 700. Padošanās pavēli izdara tajā brīdī augstākstāvošais komandieris.
Valdošā alianse šajā planētā var noteikt nodevas, kas jāmaksā. Tomēr arī planēta saņem atbalstu no alianses un tiek uzskatīta par tirgošanās punktu alianses robežās.
Tas nozīmē, ka man būs jānogalina 2 citi cilvēki un pēc tam jādodas karā. Šī doma mani satricināja. Es atlaidos dziļāk krēslā un mans skatiens izplūda tālumā. Kāda ir iespējamība, ka izvēlēsies mani? 0,001%? Mazāk. Kaut arī cilvēku skaits samazinājās, ir vismaz vairāki milijoni, kas ietilps šajā kategorijā. Mani neizlozēs. Šī doma mani nedaudz nomierināja, tomēr mani nepameta sajūta, ka mana dzīvība ir apdraudēta. Pekšņi mans vēders sažņaudzās un acis sāka sūrstēt. Es neesmu gatavs mirt. Ne pēc visa, ko es pārdzīvoju. Tas nav godīgi. Velns. Kāpēc? Vai esmu cietis par maz? Manas dūres sažņaudzās un pār muguru pārskrēja trīsas.
Atskanēja manas pieturas nosaukums un es atjēdzos.
Izkāpis no metro, es lēni soļoju uz dzīvokļa pusi. Manā galvā valdīja juceklis. Es iedomājos par krogu. Pārmaiņu laikā tika aizliegtas daudzas narkotikas un alkohols tika limitēts uz cilvēku, kā arī to var lietot krogos, kur tiec uzraudzīts, cik esi lietojis. Salīdzinoši laba sistēma, ja neskaita šādus brīžus. Sažņaudzu dūres un paātrināju gaitu. Līdz mājai nebija tālu, viens krustojums un garām nelielam puķu veikalam. Pārmaiņas šo iestādi nebija tik dramatiski skārušas, lai tā nespētu turpināt darbu.
Ienācu nelielajā dzīvoklī un nometu jaku uz tuvākā krēsla atzveltnes. Atgūlos dīvānā un pieslēdzu aproci pie sienas projektora. Man vēl ir 2 dienas līdz atsāksies skola. Bet vēl jāreģistrējas jaunajam kursam. Rehabilitācija… Kāda tam nozīme, ja mani izlozēs.
Uzsildīju paciņu ar dienas devu un ātri vien nokritu atpakaļ savā gultā. Dzīvoklī dzīvoju viens pats, vismaz pēdējos 3 mēnešus. Kopš manam aizbildnim vairs likumīgi nebija par mani jārūpējas, es dzīvoju viens. Tā bija mana izvēle. Riks nav slikts cilvēks, bet viņš ir draņķīgs aizbildnis. Nav brīnums, ka viņam nav bērnu. Es izcietos, lai nepateiktu viņam, ka viņš nejēdz būt tēvs. Nedomāju, ka tas būtu uzlabojis situāciju, tādēļ gaidīju līdz kļūšu pilngadīgs un varēšu doties studēt uz citu pilsētu. Protams, vecāku atstātais man krietni palīdzēja. Riks ir godīgs cilvēks, salīdzinoši. Man pienākošo vecāku mantojumu viņš glabāja, kaut arī gadījās dažas reizes, kad patukšoja to. Vismaz man atstāja lielāko daļu. Es sapratu viņa iemeslus. Kad viņam trūka naudas, viņš ar mani sarunāja, ka nedaudz no mantojuma aizņemsies un kad viņam būs nauda, viņš man atmaksās. Reizi vai divas es pat saņēmu atpakaļ lielāko daļu naudas. Jaunietim, bez ienākumiem tas bija pietiekami. Iespējams šī iemesla dēļ apreibināšanās kļuva par manu ikdienu.
Pamodos īsi pirms pusdienlaika. Velns. Nevar būt, ka tik ilgi nogulēju. Nodomāju pārskatot jaunumus aprocē. Šodien biju domājis doties uz treniņu. Varbūt tas palīdzēs. Pārmaiņas šo jomu īpaši neskāra. Tika ieviesti daži jauni specifiski vingrinājumi priekš dažādiem sporta veidiem, bet vispārīgi fiziskās formas uzturēšana tika padarīta daudz pieejamāka un vieglāka. Veikalos pārdeva gatavas pielāgotas diētas ēdienreizes, parki un skrejceļi tika paplašināti, sporta zāles tika izvietotas samērā bieži pa visu pilsētu. Dzīvot veselīgi pēc pārmaiņām bija pašsaprotami.
Pēc narkotiku atmešanas, es sāku nodarboties ar ielu vingrošanu un parkūru. Tas man palīdzēja nomierināties un izgāzt visas emocijas, kas bija sakrājušās manī. Pietam, man tas padevās.
Reģistrēju savu izvēli skolas datu bāzē. Jaunā sistēma atļāva vienā klasē mācīties dažādu profesiju pārstāvjiem. Protams, klases bija veidotas viena virziena ietvaros, piemēram, inženieri, medicīna, ekonomika. Mana jaunā skola atradās tajā pašā vietā, protams, pārbūvēta un uzlabota. No 12 virzieniem, tika izveidotas 38 klases. Lielākoties mani studiju biedri bija saglabājušies. Šīs sistēmas mērķis ir studējošajiem paplašināt redzesloku un zināšanas arī blakusjomās. Normālā situācijā klasēs veidojas komunikācija starp jauniešiem un tiek aprunātas arī katra izvēlētās profesijas studijas. Studējošie iegūst nelielu ieksatu arī citās jomās.
Kad biju pabeidzis reģistrāciju, jau tuvojās treniņa laiks. Aprocē var iestatīt laikus kā tiek pavadīta diena un aproce izrēķina ēdienreižu un aktivitāšu laiku. Neliels personīgais atgādinātājs. Sākumā aproces funkcijas nebeidza mani pārsteigt, bet tajā nebija lieku funkciju. Tā nebija luksus ierīce, kam galvenais ir maksimāli daudz funkciju. Aproču sistēmai ir daudz priekšrocību. Tā pat uzmana cilvēka veselības stāvokli un nepieciešāmības gadījumā brīdina par draudiem veselībai.
Vairāk šo daļu nestiepšu garumā.
3.nodaļa
Ierados skolā nedaudz agrāk nekā parasti, bet pēc skolēnu skaita, kas jau bija ieradušies, nopratu, ka tā darījuši gandrīz visi. Gaiteņi bija pilni ar jauniešu grupām, kas apsprieda savas domas par Pārmaiņām.
Uz manu aproci bija atsūtīta visa informācija par skapīša atrašanos un klasēm, kas man jāapmeklē. Skolā man jāpavada 5 stundas. Mācības notiks 6 reizes pa 30 minūtēm. Pārējais laiks ir veltīts atpūtai jeb vingrošanai pēc 30 minūtēm pavadītām virtuālajā pasaulē. Lai saglabātu fizisko formu un pareizu muguras un plecu novietojumu, starp šīm mācībām tiek veikti samērā viegli vingrinājumi, kas lielākoties izstaipa muskuļus un atvieglo saspringušos muskuļus.
Mana pirmā stunda atradās 3.stāvā. Ierados 15 minūtes pirms mācību sākuma. Ieejot kabinētā, biju nedaudz pārsteigts. Solu vietā bija novietoti šūpuļkrēslam līdzīga ierīce. Pie šī krēsla bija pievienota neliela ķiverveidīga ierīce, kas acīmredzot ir jāliek uz galvas. Tātad mūsu mācības notiks zvilnot krēslos ar smadzeņu skeneriem uz galvas. Pie sevis nosmējos.
Klase bija gandrīz pilna, pamanīju vairākas pazīstamas sejas, kas jau lēnām bija izvietojušās starp krēsliem. Man pamāja Simons un aicināja pievienoties viņam. Viņš bija mans nosacītais draugs. Cilvēks ar ko skolas laikā es pavadīju kopā laiku, lai kavētu garlaicību. Viņš ir garš, plecīgs ar īsiem melniem matiem. Varbūt pirmajā mirklī var šķist, ka viņš kāds mafijas bosa dēls, bet patiesībā Simons ir ļoti labsirdīgs un jautrs tipiņš. Viņš labi saprotas ar cilvēkiem un vienmēr ir labā omā. Tas bieži palīdz būt pozitīvākam. Paskatoties uz viņu, atceros, ka šajā dzīvē var atrast arī labas lietas.
Simonam blakus sēdēja Ēriks, Džūlija un Aleksa. Mēs ar Aleksu esam ilgi pazīstami. Pirms es sāku lietot, mēs bijām vairāk kā draugi, bet pēc maniem nelielajiem piedzīvojumiem ar narkotikām, brīnos kāpēc viņa ar mani ik pa laikam vēl pārmin dažus vārdus. Es nebūtu sev piedevis pēc tā kas notika…
“Čau!” Neizteiksmīgi pasveicināju klātesošos un mazliet piespiedus pasmaidīju.
Simons var savu vienmēr jautro toni teica:”Sveicieni arī tev. Tu izskaties galīgi nomocījies. Atkal smags treniņš?”
Es noliedzoši pagrozīju galvu un mākslincieciski nožāvājos.
“Atkal visu nakti pavadīji nomodā, ja?” Džūlija ķircinošā balsī piebilda.
Es paraustīju plecus un apsēdos blakus esošajā krēslā.
“Kluss kā vienmēr,” Ēriks noteica,”Mēs tikko runājām par izlozi. Tā notiks šovakar. Bet neuztraucies, iespēja, ka izlozēs kādu no mums ir tikpat liela kā tu vinnētu džekpotu spēļu zālē.”
Es viegli uzsmaidīju viņam un pārlaidu skatienu apkārtesošajiem. Mans skatiens apstājās pie Aleksas. Viņa izskatījās brīnišķīgi kā vienmēr, bet viņas acīs es redzēju bailes. Viņas skatiens novērsās uzreiz kā viņa ieraudzīja, ka es skatos viņai acīs. Aleksa saprata, ka es redzu viņas bailes. Diemžēl, esmu iepazinis viņu pārāk labi.
“Es nedomāju, ka mums būtu jāuztraucas. Kārtīgi izpētīju rakstus par citām planētām. Man ir aizdomas, ka viss, ko mums stāsta par Sarkano aliansi ir propoganda. Uzgāju rakstu no planētas, kas tika atgūta no Sarkanajiem. Tas bija pagrīdes raksts, tāpēc domāju, ka var tam uzticēties. Nekas daudz nemainās vai nu mēs piederam Zilajai vai Sarkanajai aliansei. Nodevas mūsu ikdienu īsti neskar un izmaiņas vadībā arī nemaina neko būtisku. Šeit valda sistēma nevis politiķi.” Pēc iespējas mierīgākā balsī izklāstīju savu ideju. Patiesībā to visu es biju izdomājis no zināmās infomācijas. Protams, nebija nekāda pagrīdes raksta no citas planētas. Nekas tāds neatradās oficiālajā datubāzē, bet aproces ir vienīgais mums pieejamais informācijas avots.
“Esi visu kārtīgi izpētījis, kā jau parasti.” Draudzīgi noteica Simons. Pārējie nedaudz uzsmaidīja pēc Simona teiktā. Viņam piemita harizma, kas spēja pacelt visu nosakņojumu.
Klasē ienāca vīrietis uzvalkā un apsēdās priekšā stūrī novietotajā krēslā, kam bija pievienoti vairāki ekrānu projecētāji. Šķiet, ka tas ir mūsu skolotājs.
Mūs iepazīstināja ar jauno sistēmu un iemācīja aprīkoties ar mūsu jaunajiem “skolas soliem”. Īsumā, apmācība notiek mūsu galvā. Precīzāk mūsu domās. Tas ir kā domāt, tikai mēs to precīzi varam kontrolēt. Prātā parādās, ka esi normālā klasē kopā ar pārējiem. Stundas notiek kā ierasts, bet šeit nav ierobežojumu, ko skolotājs spēj parādīt. Piemēri, eksperimenti, simulācijas. Viss tiek radīts no domām vai failiem, kas ievietoti galvā ar čipiem. Mācīšanās process ir pavisam viegls un cilvēkiem ar vizuālo atmiņu, ļoti labi piemērots.
Vēl viens liels plus apmācībai domās – praktiskas darbības var notikt bez jebkādas iepriekšējas sagatavošanās. Skolotājs dod piekļuvi failiem no kuriem katrs ģenerē nepieciešamos piederumus vai pat izveido simulāciju. Dienas laikā var apgūt kā uzbūvēt atomreaktoru.
Pēc stundu beigām, Simons mani aicināja doties uz kafejnīcu pārrunāt savus piedzīvojumus ar Pārmaiņām, bet es atteicos. Pašlaik gribēju pabūt viens. Izloze ir šonakt un tas mani uztrauca. Doma, ka visi mani sapņi par labāku nākotni tiks sagrauti, mani žņaudza.
Es izgāju no skolas ēkas un devos pa nelielo gājēju celiņu uz dzīvokļa pusi. Pastaiga varētu nākt par labu. Ar bezmērķīgu skatienu skatījos uz tuvumā esošo soliņu zem liela koka. Tur sēdēja kāda meitene. Mans skatiens aizplūda tālāk, bet tad iedomājos, ka tā meitene izskatījās pazīstama. Pavēru acis un atskatījos. Tā bija Aleksa. Apstājos uz mirkli. Sažņaudzu dūri un devos uz soliņa pusi.
“Hei! Ko tu te dari?” pēc iespējas jaukākā tonī jautāju. Viņa nedaudz satrūkās un sāka slaucīt acis. Velns. Ierados nelaikā.
“Hei, amm, nolēmu pasēdēt klusumā.” viņas balsī bija dzirdams, ka viņa ir tikko raudājusi.
“Drīkstu pievienoties?” samāksloti jaukā tonī turpināju sarunu.
“Droši” viņa tikko jaušami atbildēja.
“Kā tev patīk jaunais mācīšanās veids?”
“Ir vieglāk. Interesanti.”
Ja viņa šādi turpinās, es neizturēšu šo sarunu. Nolēmu uzreiz jautāt par lietu: ”Tu uztraucies par izlozi. Es arī esmu uztraucies, bet kā Ēriks ar Simonu teica, iespēja izlozēt tieši tevi ir tik pat kā nekāda.” Viņa izplūda asarās. Sasodītās meitenes. Es neierados, lai kāds varētu paraudāt uz mana pleca. “Būs labi” maigi pusčukstus noteicu un uzliku roku viņa uz pleca. Viņa pagriezās pret mani un apķēra mani. Tas bija patīkami. Protams. Man nevajadzēja šeit nākt. Velns, nedaudz par vēlu, ģēnij. Viegli apskāvu viņu un centos saglabāt mieru. Es biju atteicies no šī. Es pieļāvu kļūdas un par tām samaksāju. Es sadzīvoju ar sodu, bet tas ir par daudz. Manas dūres sažņaudzās un sakostiem zobiem ievilku dziļu ieelpu. Izelpoju un atlaidu dūres. “Tu vari nākt pie manis, ja vēlies. Es joprojām dzīvoju viens.” manā balsī skanēja dusmas, bet centos to noslēpt.
“Labi” viņa šņukstot atbildēja.
Pa ceļam uz dzīvokli mēs pārrunājām dažas nenozīmīgas lietas un man pat izdevās likt viņai iesmieties pāris reizes. Šķiet, ka viņai palika labāk, bet pār mani pārvilkās arvien biezāks mākonis, ko es prasmīgi spēju noslēpt. Es biju sadzīvojis ar viņas zaudēšanu un nevēlos to piedzīvot atkal.
Mēs iegājām dzīvoklī īsi pirms septiņiem. Stunda līdz izlozei.
Sakārtoju dīvānu pie projekcijas sienas un liku Aleksai tur atgulties, kamēr uztaisīšu tēju un kaut ko ēdamu. Viņa sarāvusies un satinusies segā gulēja dīvāna stūrī. Atskatījos uz viņu un pārliecinājos, ka viņa neiesāks neko muļķīgu un devos iekšā virtuvē. Tēja visos laikos ir bijusi nemainīga sastāvdaļa šādos brīžos. Pārmaiņas krasi skāra lielu daļu pārtikas, ko cilvēki lietoja, bet tējas ziņā nāca klāt tikai dažas ārstnieciskās un profilatiskās tējas, kas ievāktas no mistiskām vulkānu pakājēm. Izklausās pēc kārtējā mārketinga trika.
Uzlēju tēju un atradu uzkodas un gaidīju līdz tēja ievilksies. Šī noteikti nav laba doma. Ja nu tiešām izvēlas viņu? Ko pie velna es iesākšu? Saņemies, muļķi! Viss ir cauri un tā arī viss paliks. Varbūt tēlot kretīnu… Nē, es vairs nesāpināšu viņu, vairs nē.
Iegāju istabā ar paplāti uz kuras bija divas tējas krūzes un mazas maizītes. Noliku paplāti priekšā dīvānam un apsēdos nedaudz atstatus no Aleksas. Nedaudz nopūtos un pieslēdzu aproci pie projecētāja. Mums priekšā parādījās aproces sākumlapa. 19:24. Pārbaudīju pastu un ieslēdzu ziņu kanālu.
Aleksa nekustīgi gulēja un ar neizteiksmīgu skatienu vērās priekšā esošajā pārraidē. Nedomāju, ka viņa dzirdēja kaut vārdu no tajā teiktā. “Ir kaut kas ko tu vēlētos noskatīties?” Mierīgā un savaldīgā balsī jautāju viņai. Aleksa paskatījās uz mani it kā tikko būtu aptvērusi, ka šeit esmu arī es. “Vai tu vēlies skatīties kaut ko citu?” es atkārtoju. Apjukums viņas sejā neizklīda. Es pievērsos aprocei un ieslēdzu vienu no mūzikas kanāliem. Parasti klausījos šo kanālu, kad nebija noskaņojuma. Man bieži bija slikts noskaņojums, bet, kad bija tiešām draņķīgi, klausījos mierīgas, melodiskas dziesmas. Nedaudz pieklusināju mūziku un pievērsu skatienu Aleksai.
Viņas tumši brūnās acis izcēlās uz gaišās ādas fona. Aleksa ir dabiski skaista. Viņai nav nepieciešama kosmētika, lai izskatītos kā pavasara saules staros apspīdēts zieds. Biju aizmirsis cik skaista viņa izskatījās rokas stiepiena attālumā. Tieši šajā attālumā tas arī sāpēja visvairāk.
“Es ceru, ka tev netraucēs mūzika. Man nepatīk sēdēt klusumā” gandrīz čukstus noteicu. Viņa pamāja.
Šādi mēs sēdējām vairākas minūtes. Kad dziesma, kas skanēja fonā bija par mīlestību, kas ir zudusi un sāpēm, kas pēc tās palika, es nedaudz piesarku. Centos neskatīties uz viņas pusi. Pārslēgt dziesmu būtu vēl neveiklāk, tāpēc iedzēru malku tējas un mēģināju iztukšot galvu no nomācošajām domām.
19:53. Aiznesu paplāti atpakaļ uz virtuvi un atspiedu galvu pret sienu. Vēl dažas minūtes un viss būs galā. Tikai dažas minūtes…
Apsēdos Aleksai blakus, šoreiz tuvāk. Pulkstens rādīja 19.58. Es uzliku roku uz viņas kājas un mēģināju notvert viņas skatienu. Aleksa pagriezās pret mani, ieskatījās manās acīs un apķēra mani ar abām rokām. Šoreiz es neapjuku un atbildēju ar roku aplikšanu ap viņas muguru. Sekundes ritēja ilgi. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka cipari pārlec uz 19.59. Ievilku elpu un iečukstēju Aleksai ausī: “Ir laiks. Izloze notiks kuru katru mirkli. Tūlīt tavas bažas par izlozēšanu šķitīs pavisam muļķīgas” ar nedaudz jautru balsi noteicu. Idiots, tas bija slikts joks. Sakodu zobus savas muļķības dēļ un atlaidu rokas no viņas muguras. Pagriezu skatienu pret aproci un pamāju ar galvu, lai viņa dara to pašu.
20.00. Nekas nenotika. Manās lūpās parādījās neviltots smaids. Es paskatījos uz Aleksu un redzēju viņas sejā atvieglojumu. Viņa aizvēra acis un tuvojās manām lūpām. Pār manu ķermeni pārskrēja tirpas. “Es n…” es izmocīju, kad mani pārtrauca ziņojums, kas pienācis uz manu aproci. Es pavēru acis pret projektoru un manas acis iepletās.
“Apsveicu, Džeikob! Jūs esat izvēlēts aizstāvēt mūsu planētu pret Sarkano aliansi. …”
Mans vēders sažņaudzās. Pagriezos pret Aleksu un redzēju viņas acīs asaras.
)) tomēr piesaistīja pati pasaule un tās tehnoloģijas. Ja pacentīsies, varbūt radīsi nākamo bestselleru 