Heijā hops!
Saldais kino stūrītis 
Gandrīz jau ik nogales rubrika no manis 
un šoreiz par visnotaļ zīmīgu režisoru un viņa veikums.
Godīgi sakot stāvēja man grūta izvēle, starp Balerīnu vai Feniķieti. Balerīna saistīta ar Džonu Viku - skaistas kaujas un interesanta pasaule. Bet pretstavā viens no mīļākajiem režisoriem ar kā minimums interesantu pieeju vizuālai daļai.
Kāpēc Wes?
Faktiski visas viņa filmas esmu redzējis mazajā ekrānā, tāpēc ieraudzīt un izbaudīt skaistumu nolēmu uz lielā, plašā ekrāna, luks zālē. Iesaku aiziet, regulējami ādas krēsli. Žēl, ka plediņu nav. Bet visādi citādi, ļoti patīkami. Un jutās filmā savs melnais humors ar savdabīgu spiegu filmu piegaršu.
Neordinārs režisors, ar zīmīgi stilu.
Esmu apzināti vai neapzināti sekojis Wesam sākot no viņa The Royal Tenenbaums, kura bija redzēta televīzijā. Kur jau bija manāms viņa raksturs un iezīmēs. Un pakāpeniski jauktā secībā, visas viņa filmas ar tik redzētas, izņemot pēdējo gadu - Asteroid City un The Wonderful Story of Henry Sugar and Three More. Pēdēja vispār pagāja garām man. Un šeit laikam slēpjas viena no problēmām kāpēc. Par to vēlāk. Un kaudzīte īsfilmu, kur tā vien liekas, viņš trenējās ar aktieriem priekš Feniķiešu shēmas, tai skaitā pat ar Orlanda Blūma versiju. Ja redzējāst vai skatīsities, pievērsiet uzmanību
Taču režisora simetrija, košās krāsas sākot no pasteļa beidzot ar tumšām notīm, ļoti iksoniskas scēnas, vizuālais humors kurš savijas ar vārdu un runas humoru, kurš spēj robežoties ar melnumu, ar dažbrīd dinamisku montāžu ir grūti sajaukt un aizmirst šo režisoru. Savukār sižeti ar vienkāršām tēmām un šķietami vienkāršu pasniegšanu, uzrunā dziļi sociālas un pat dvēseliski nomokošus jautājumus, no attiecībām līdz pat reliģijai. Režisors nebaidas aizskart tēmas un tās izrunāt, pie tam atstājot pietiekami daudz interpetācijas skatītājam.
Filma.
Droši vien, vismaz man, bija negaidīti un patīkami redzēt titrus filmas sākumā. Wesam tas ir raksturīgi. Taču šeit, bija vesala scēna, ar darbībām tajā, kas diezgan simboliski parādīja visu cilvēku iesiastību filmas tapšāna. Cik ļoti daudz resursu un savstarpējās koordinācijas nepieciešams filmas tapšanā. Režisors burtiski izsaka pateicību ikvienam un tai pat laikā skatītājam demonstrējot tapšanu.
Savā vizuālajā filma balansē starp klasiskajām 60/70-to gadu filmās. Kasablanka,. Lawrence of Arabia, North bu Northwest, kaut kas no tām, protams ar savu stilu un toņiem. Faktiski visa filma pa savam zib no vecāku filmu stilistikas un pat atsaucēm kaut kādām vai sižeta manevriem. Bez neizskatās novecojuši. Principā Mr. Andersonam ļoti patīk vecā stilistika un viņš burtiski var just to izbauda.
Kolorīti personāži, katru no tiem vismaz aizķeras galvā. Faktiski daži no tiem ir karikatūras uz sabiedrības normām vai pārstāvjiem. Pie tam veidojot ļoti ko valdzinošu un skaistu, tai pat laikā bīstamu. Filmas pa lielam pasmej par megaprojektiem un cilvēkiem kuri tās būvē.
Protams uz lielā ekrāna simetriskie izkārtojumi, toņu kombinācijas un ģeometriskā estētika izskatās fascinējoši un relaksējoši.c Gribas baudīt katru kadru.
Filmās tāpat eksistē menlbaltas scēnas, kuras tā vien liekas vispār zirautas no citurienes un stāsta savu stāstu - Dievišķīgu eposu. Gleznaina ainava par debesīs notiekošo.
Stāsts.
No sižeta viedokļa filma ir vienkārša kā pieci pirksti tomēr ar saviem nadziņiem, apsviežot to vai citus mirkļus kuri nav “cik negaidīts pavērsiens”, tomēr no pasniegšanas viedokļa ir dinamiski un pietiekami enerģiski, kas dod pēkšņu devu sava šarma un šaujamais izšauj pariezi, atstājot mazliet paŗsteigtu, liek sasmieties vai pat sarauties 
Jā bija mirkļi, kad visa zāle smējās humoram neesot. Bet viņš ir.
Pie tam filmas dinamika puslīdz ir vienmērīga, ir dīvaināki mirkļi, kad filma mazliet tevi pamētā tomēr neabdullina un ļauj izsekot notiekošajam, pat ja esi palaidis garām ko.
Ģimenes sanākšana
Wesa stils, manuprāt ir kļuvis par viņa nolaupītāju. Ja skatīties viņa stila attīstību, var redzēt kā tas progresējis, kā tas ir mainījies. Var pat redzēt simboliskus lūzuma punktus filmās, kur viņš atsakās no savām iepriekšējām pozīcijām vai pat aktieriem, sperot nākamo soli uz priekšu.
Pēdējās filmās faktiski rodas sajūta, ka tas ir izlaiduma klases kopā sanākšana. Visi ik pa laikam saiet kopā, uztaisa jautru ballīti un atkal izklīst pa mājām atstājot jautru stāstus. Tu saproti ko sagaidīt. Vienīgais, kas var mainīties ir stāsts, bet pat tad viņš savā struktūrā būs zināms, kā tiks pasniegts un kādi personāži būs.
Tomēr skatoties uz viņa ražīgumu pēdējos gados, sajūta, ka režisors taustās, kaut ko mēģina citu, pieturoties pie sava, mēģināt jaunas disciplīnas. Nebrīnītos ka nākamā filma iznāktu melnbalta par kaut kādu Don Kihotu vai Dievišķā komēdija, vai tamlīdzīgā noskaņā.
Epilogs.
Tas ir droš variants jebkuram. Būs vizuāli patīkami. Stāstā pietiekami interesanti. Ekonomisti varēs padomāt par filmā notiekošo. Kopumā apt negribēsies uzreiz skriet prom no zālēs.