Lielais sveiciens!
Noskatījos te vienu triloģiju, ja tā var saukt, kas nākusi no pašas Japānas. Tiek uzskatīta par kulta klasiku, ja runājam pirmās filmas ietvaros un iemieso sākot no “Japāna - kāda vella pēc?” līdz pat lūk kādai jābūt Akira un līdzīga tipa mangas/anime live action ekranizācijai. Un tam pa vidu visas iespējamās atsauces un savienojumi ar esošiem darbiem vai konkrētā žanra ietekmi.
Visas filmas vieno “body horror” un kiberpanka žanra savienojums, tā labākajā un groteskākajā veidā. Velkot un pētot cilvēka mijiedarbību ar industrializāciju, tehnoloģijām, zinātni, kopējo sistēmu, cilvēku vārda brīvību caur dažādām kultūrām un interesēm, un kur tad cilvēks ir viņš pats nevis sistēmas radīts objekts, kuram jādarbojas šīs sitēmas ietvaros.
Varētu pat teikt, ja neskaitot nu grandioza izmēra Japānas kultūras ietekmi jeb tieši anime kiberpanku žanru, kura uzplaukums tieši uz 80 pienācās un citas lecošās saules zemes lietas, tad no rietumiem, noteikti liels sveiciens Linčam, Kafkam, Sem Raimi (kurš tomēr savu karjeru sāka ar šausmu žanru uz kļuva zināms caur Evil Dead, kurai ar Tetsuo ir kopīgas iezīmes filmu hronoloģijā un sava veida pašatdarināšanā)
Protams katra filma pa savam unikāla un spēlējas ar žanru daudzveidību un tos tā vai citādi miksē, tomēr neatkāpjas no sava galvenā postulāta nedz sižetā, nedz kopējā dizainā.
Savukārt mūzika, bez izņēmuma visās filmas ir fantastika un ritmā ar vienkārši bezvārdiem māksliniecisku un stilīgu video montāžu, kura nev vienā sekundē var iznest cauri smadzenes ir neatkārtojam tandēm. Daudzviet scēnas var likt muzejā kā augstāko mākslas esenci.
Iesaku, jebkuru no filmām skatīties orģināl valodā. Teksta viņās daudz nav, pirmās filmas tekstu laikam varētu satilpināt uz līmlapiņas, un subtitrus nebūs problēma nolasīt. Pēdēja vispār uz vienkāršo.
Un mazliet par pašām filmām.
Galvenais talants un vaininieks, ne tikai filmēja, bet arī piedalījās.
Tie, kas pieraduši pie “trash” filmām, ĻOTI indie tipa un pavisam nestandarta kaut kā - laipni lūgti! Pārējie uz savu risku un interesi.
Filmai tehniski sižeta kā tāda nav. Jā, izlasīt sinopsisā varat, bet gribat joku - tas ir izrakstīts no režisora piezīmēm, kā ideja, ne vairāk. Tomēr savā globālajā mērogā, “sižets” dod savu esenci un vēl vairāk liek apjukt.
Filma ļoti sasaucas ar anime kultūru, raksturīgo pozēšanu, runas veidu, fetišiem un ne tikai. Stopmotion ar pakadru animāciji arī ievests dažādos to veidos. Sajaukts te ir tik daudz, ka ilgi (ĻOTI) var šķetināt un domāt.
Viss notiekošais ir liels milzīgs haoss un anarhija, kurā palaižot garām kaut kādu minūti, uzskati, ka tālāk vienkārši izbaudi vizuālas šausmas, no kurām sākumā slikti metīsies, bet pēc tam nevarēsia trauties.
Taču šis te - nekas pat tuvumā nestāvēs. Brutāls, graziozs, pretīgs, stilīgs. alegorisks.
Bet jebkurā gadījumā filma tevi atstās…
Šo putnu var uzskatīt par pilntiesīgu sīkvelu tai pat laikā visnotaļ patstāvīgu darbu.
Jā viņš turpina ideju, taču savā noskaņā pavisam savādāks. Ziniet, pirmajā filmā budžets bija kaste aliņš ar žāvētiem kalmāriem. Te jau mazliet vairāk, tāpēc savā idejā, dekorācijaš filma attīstītāka pa savam. Pēc režisora vārdiem šeit parādījās sižets, lai sasniegtu lielāku auditoriju - sakam paldies!
Šo varētu uzskatīt par zelta vidu. Sižets, lai arī paslinks, tomēr visnotaļ labi strādā, priekš masveida skatītāja būs pietiekami viss skaidrs tai pat laikā mazliet liek sarauties. Parādās drāma, dziļāka ideja, kaut kādas jau iekšēji pārdzīvojumi, vismaz skaidrāk lasāmi. Jau stabilāks kodols un pat negaidīts sižeta pagrieziens ar savu morālo domu galu galā.
Pacik bija iespēja vairāk strādāt pie dekorācijām, tās arī labāk ir izveidotas. Cīņas labāk organizētas un spilgtākas. Var teikt, ka filma savam laikam bija stabils “bojeviks” ar savu stilu un harizmu.
Tāpēc ieteiktu labāk šo filmu priekš ne īpaši izmalcināta gurmāna, kurš grib kaut ko neparastu tai pat laikā vieglu. Lai gan bez dziļdomīgām beigām garā “mana saule noriet, tomēr tās noriets nenozīmē manas beigas” neiztikt - aptuveni sapratāt gan jau.
Varētu teikt, ka viszemāk vērtētākā filma no visām. Tomēr neteiktu, ka slikta.
Filma 2009. gada un pa savam ir amerikanizēta versija pašai pirmajai filmai, kas atšķaidīta ar otrās filmas sižetisko ideju. Fan fakts, tā ir vienīgā filma kur nav “dongs” :D
Savā kvalitātē noteikti varētu nolikt pie tām lētajām DVD filmām, kuras uz vāka izskatās neslikti, tomēr iekšā nuuu vienam vakaram pavilks.
Tomēr filma nav tik slikta pa savam. Kaut kādā savā mērā viņa mēģina tomēr skatīties caur to pašu prizmu uz sociumu un pat starpvalstu un konglomerātu mijiedarbību.
Tas protams netiek izvests absolūtā un figurē nu tā, lai aizpildītu pavisam tukšos caurumus. Filma ir vairāk asa sižeta - tendēta uz cīņam un pif-paf. Neko diži vairāk.
Filma pie tam ir angliski, kas ir dīvaini, tomēr kaut kādu savu mākliniecisko ideju aiz tā slēpj, ja ticam režisoram, no sava punkta - jā un nē. Savā ziņā varētu teikt, ka angļu valoda ielaužas Japānas mūsdienu kultūrā un arī vēsturiskā kontektā, jo īpaši pēc filmā esoša sprādziena.
Palielam režisors paņēma un adaptēja esošo zem mūsdienu (2009.g.) motīviem un stila. Viegla, ar kādu nekādu gudru domu un ekšens, daudz ekšana.
Varētu teikt, ka visas filmas man patika. Ta vai citādi. Tetsuo: Iron Man protams ir pirmantējs un mežonigāks, taču no tā pa savam intersantāts un sapurina tevi kā skatītāju. Body Hammer turpina tradīcijas, tomēr jau mazliet civilizētāk. Bet Bullet Man - mūsdienu bezobaina lielās industrijas darbs, kur tikai apteicoties režisoram ir sava harizma.
Ja esi redzējis - zini neesi viens, padalies 
. Savukārt kāds ir redzējis arī ko līdzīgu. Welcome!