Noskatījos!~ 
Es teiktu - ļoti pozitīva, bet tai pašā laikā emocionāla anime.
Varētu izveidot milzīgu complimation ar to cik daudzas reizes viņi raudāja vai arī bija asarainas acis… just aww… >w<
No sākuma baidījos, ka man ātri apniks, jo anime stāsts bija mierīgs un dažbrīd problēmas tika risinātas ļoti lēni, taču tās bija diezgan veiksmīgi saeditotas & pa vidu bija jauki & smieklīgi kadri, kas padarīja to daudz skatāmāku…
Biju gaidījusi vairāk to drama un negatīvās emocijas. Ļoti izbaudīju tās epizodes kad visiem kaitināja Rio + pa vidu bija greizsirdība. Gribēju, lai beigu epizodes ir maza atriebība or something, taču tas īsti neīstenojās. No vienas puses es arī gribēju bēdīgas beigas, taču arī tas nenotika. Beidzās viss pozitīvi. , kas arī nav slikti. :3
Subjektīvi - mani nedaudz kaitināja, ka viņi bija pārāk pieklājīgi un es teiktu pat dažos momentos pārāk kautrīgi, jo bija momenti, kurās situācijās es būtu rīkojusies daudz uzbāzīgāk un '“dzīvīgāk”, tādējādi atrisinātu problēmas ātrāk. Bet es minu, ka tas viņiem ir pieņemts tā uzvesties kā anime tika parādīts… (?) jo nevienu brīdi viņi neiedomājās, ka varētu uzvesties savādāk :'D (hard to explai, bet es ceru, ka jūs sapratāt)
Ļoti patika anime ideja par tām vēstulēm.
Daļēji nesapratu, kāpēc tā meitene neiesāka runāt par tām vēstulēm ar viņas draugiem jau nedaudz ātrāk… viņi paši teica Kakeru, ka viņi ir draugi un viņiem ir jāstāsta lietas savā starpā utt… vai tas neattiecas arī par viņiem pašiem? 
Likās nedaudz sad, ka Takako netika ļoti akcentēta? Vai arī man tā šķiet?
Viņa skaitās kā viens no galvenajiem varoņiem un bija tajā squadā, taču viņa samērā maz runājās un faktiski bija stāstā tikai lai Azusai būtu blakus vēl kāda meitene, kas viņai piebalsotu (līdzīgas paralēles var vilkt starp Suwa & Hagita … Hagita bija salīdzinoši neitrāls, taču ja salīdzina ar Takako un Hagita, tad tā meitene bija diezgan malā :c )
Šī anime lika diezgan pārdomāt par ikdienas detaļām & nožēlošanu. Mēs mēdzam būt tik selfish un nepamanām mazas detaļas, piemēram, anime tas bija par Kakaru jūtām un depresiju, kas viņu nomāc. Reāli to neviens īsti nepamanīja… vai arī, ja pamanīja tad neviens neko nedarīja vai arī ātri padevās. Neviens nenojauta pirmajā jeb “parelēlajā” dzīvē, ka tā bija pašnāvība. Tos 10 gadus domāja, ka tas bija negadījums. Viņi to būtu novērsuši jau ātrāk, ja būtu ievērojuši jau tās detaļas laicīgāk. Kā arī mēs izdarām izvēles, kuras mēs nevēlamies nemaz īstenot vai arī sliktākajā gadījumā - neko nedarām lai kaut ko īstenotu. Anime bija ļoti daudzi piemēri, bet paņemšu vienkāršāko - piemēram, Naho vēlējās būt kopā ar Kakeru, taču to neko nedarīja lai to īstenotu … viņa ātri padevās, jo Kakeru uzvedās diezgan “auksts” (runājot par paralēlo dzīvi) . . Kā arī izdarot izvēles dažādākajās situācijas (pat sīkākajās) mēs neapdomājam nemaz sekas un cik daudz tās var ietekmēt nākoti. Piemēram, tāds sīkums vai Naho pasaka paldies Kakeru vai nē. Ja tā padomā… tas ir tāds sīkums, bet varbūt otram cilvēkam tas nozīmē ļoti daudz.
Par šo anime var runāt ļoti daudz. Ļoti iesaku noskatītes, lai varētu paši spriest. :3
Laikam pieradums…
vienkārši šajā anime tādi skati bija ļoti, ļoti daudz…