Izklausās pēc ļoti milzīga analītiska darba un dažādiem kritēriju kategorizēšanas. Good luck!
Vēl ņemot vērā, ka anketa ir atvērtā tipa pa lielam, būs ko analizēt.
Bet patīk formulējums. Anime Līdzjutējs.
Vienīgi tāds jautājums, ja var, piemēram, jautājums: Kāda bija Jūsu pirmā anime (animācija, datorspēle, vocaloids/mūzika), kuru Jūs nobaudījāt?
Ja runa ir par anime:
anime ir animācija. Ar savu stilu un kultūru, bla bla - bet ideja tā pati.
Datorspēle - pilnīgi cits žanrs. Jā ir spēles balstītas uz anime vai līdzīgā stilistikā.
Vokoloīdi un mūzika - nu ar no tās tēmas, bet žanrs ir kinda pavisam cits.
Vienkārši tad man gribas sākt tirzāt par to, kas ir anime ko uzskatam par to. Vai tas ir kultūras fenomena stila žanrs ar raksturīgās iezīmēm vai tomēr Japāņu multiplikācija, kas ietekmējusi un izveidojusi citus subžanrus un apvienojusi vairākas lietas.
Bet tiešām! Turam īkšķus, ar interesi izlasītu rezultātu.
Tiesa gan. Anime tulkojas kā animācija. Taču mūsdienās šis termins sāka pārklāties ar citiem žanriem, it īpaši, ja cilvēki lieko anime kā mākslas stilu. Tas notiek datorspēļu un mūzikas industrijās un to tirgū. Dažas kompānijas izvēlas lietot anime mākslas stilu, lai piesaistītu konkrētu auditoriju.
Kā no piemēriem, Genshin Impact vai JoJo’s Bizarre Adventure: All-Star Battle R lieto anime mākslas stilu, un šīs spēles tiek uzskatītas par anime datorspēlēm. Ķip, kā atsevišķu žanru. Arī pašā Steam platformā lietotāji ir izveidojuši atsevišķu tagu “anime”, lai atrast spēles ar animes mākslas stilu.
Līdzīgs ir arī vokaloidiem. Kaut gan viņu tirgus ir mazs, tēls kā Hatsume Miku uzreiz dod cilvēkiem viņu asociēt ar animes mākslas stilu.
Starp citu. Gan datorspēles, gan vokaloidi lieto animācijas, jeb citos vārdos - anime. Diezgan interesanta vārdu spēle šeit sanāk.
Un ja esi mazliet uzmanīgi izlasījis anketu, tu laikam ievēroji ka es neminu šeit mangu. Pat ja anime ir saistīta un iedvesmota no mangas, pati manga pēc definīcijas ir komikss, un tā nav nekāda animācija. Tāpēc savā pētījumā es pētu visu, ko var uzskatīt par anime.
Es mācos Rīgas Stradiņa universitātē, Multimediju komunikācijas programmā. Agrāk tā bija Komunikācijas fakultātē, bet šogad to ielika Sociālo zinātņu fakultātē.
Godīgi sakot, es nezinu ko es konkrēti vēlos, bet noteikti kaut ko saistītu ar medijiem.
Pats agrāk biju praksē Latvijas Radio, taču man tur nepaveicās ar darba vadītāju - viņa bija diezgan feministiski noskaņota, un nepārāk prata mācīt praktikantus. Man vajadzēja rakstīt citam čalim, but oh well.
Pagaidām strādāju kā video redaktors Khan Academy - latviešu valodas nodaļā.
Pastāsti vairāk par šo. Jo ja tu ej praksē Latvijas radio, kas ir sabiedriskais mēdijs kura mērķis ir stiprināt latvijas demokrātiju kāpēc tā būtu problēma?
Taisīju kulturoloģijā.
Skolotājai bija Diezgan vienalga par manu darbu, tāpēc bija vienai pašai viss jādara un tad vienkārši jāaizsūta uz apstiprināšanu.
Es tur vairāk neeju. Pēdējo reizi biju pagājuša maijā.
Godīgi sakot, es nezinu kas viņai kaitēja. Es atceros viņa baigi lepojās par savu izveidotu stāstu Vajadzēs noģērbties. Daudzi feministiski noskaņoti mediji par viņu daudz runāja un sauca viņu par varoni. Viņai pat uz sava galda stāvēja balva par to.
Pašā radio, es ievēroju ka viņa arī bija ļoti kašķīga ar citiem Latvijas Radio darbiniekiem. Es ļoti labi atceros, ka vienā sarunā viņa teica vienai sievietei: “Nē, tu man uzbrūc.” Tajā sarunā, cilvēki vienkārši runāja par jauna satura veidošanu. Bet nu viņas agresija bija jūtama.
Man personīgi nebija patīkami ar viņu strādāt. WhatsApp čatā viņa man draudēja izmest ārā no radio par nodarītām kļūdām kādas 2-3 reizes (atgādinu ka es biju tikai praktikants), bet klātienē viņa uzvedās mierīgāk. Jebkurā gadījumā, viņas vārdi iznīcināja man nervus, un es bieži uztraucos. It īpaši, kad viņa man rakstīja vakaros, sestdienās un svētdienās.
Bet vismaz, man arī apkārt bija cita darbinieki, kas pozitīvi sadarbojās ar mani. Es pārsvarā biju praktizējies LR3, bet mani arī sauca uz LR1. Vienu reizi ar LR1 komandu biju braucis pie Imanta Ziedoņa māsas. Tas gan man palika par labu atmiņu.
Sievietes tur bija pozitīvi noskaņotas, taču puiši staigāja ar poker-seju - it kā viņi viss kaut ko darba laikā bija piedzīvojuši un palika bez enerģijas, lai reaģētu uz kaut ko.
Jebkurā gadījumā, es ieguvu lielu pieredzi. Strādāt par profesionālu fotogrāfu ir ļoti sarežģīti, it īpaši, kad darbinieki vērtē katru sīku detaļu, kas parastam skatītājam liktos nekas sevišķs.
Izklausās, ka viņa bija egocentriska un augstprātīga, bet es aicnāšu nejaukt šo terminu ar feminismu savādāk tas degradē tā vārda nozīmi.
Ja viņai ir balva par paveikto sabiedrībā - tas viss ir forši. Bet personība var atšķirties no sava veidotā darba.
Ne visas feministes ir nejauki cilvēki.
Tie kuriem “ego” ir nācis ar panākumiem, ir problēma kad citus arī sākt uztvert ar latiņu augstāk. Un tad sakās giga disappointment frustration ect… tādi ilgi netur pozīcijas vai tādiem aplauž radziņus. Viens vai otrs.
