Bonjur biedri!
Eiropas animācija ir interesanta. Tā ir kā susliks - viņa ir, bet viņa nav. Drīzāk caurbraucot caur festivāliem un kaut kādos lokājos kino nonākot un pa taisno kaut kur strīmingā vai citviet, kur ar mierīgi dzīvo. Un atceries par tādu, kad tikai uzduries.
Tā arī es, vēlā nakts stunda plānojot iet gulēt, ieraugu pa savam interesantu bildi un intereses pēc nolēmu paskatīties, kas tad tas ir. Ojj mammīt!
Pa faktam stāsts pa savam ir zināms vai tā elementi. Dažādus sižeta gājienus būsiet redzējuši. Pārinieki ar traģisku pagātni. Viens kurš cieš no alkoholisma, citam ar ģimeni problēmas. Naida kurināšana sabiedrībā, ka cilvēks ir pārrāks un nabadzība, kamēr citviet daži zeļ un plaukst un atklāti noniecina tos, kas aizmugurē palikuši.
Lielās koorporācijas kuras darīs visu, lai panāktu savu mērķi. Bet kas šeit ir interesants ir tēma par robotu brīvību. Faktiski filmas darbība norisinās 2200. gadā. Ne tik tālu, bet ne tik tuvu. Drīzāk jūtama pa savam autoru fantāzija par to, ja MI būdams ierobežots un pakļāvīgs protokoliem, tomēr tiek atbrīvots. Ko viņš sajūt un kas viņa prātā notiek. Vai iespējama fiziskā tuvība, sekss, starp robotiem.
Vispār daiļdarbā daudzas sakarā ar robotiku tēmas, kuras mūsdienās tiek cilātas, tiek apskatītas Marss Express. Ir pat scenēnas, kur dod mājienu, ka “sintētika” ir labāka par dzīvu cilvēku un pat mīlas jomā labāka.
Ir tādu elementu apkārt galvenajam stāstam daudz un dažādu. Tā vai citādi tiek stāstīts par viņiem. Arī par transhumānismu. Faktiski visas populārākās tēmas šeit tā vai citādi eksistē, atdzīvinot un padarot šo pasauli ticamu.
Tomēr var apgalvot, ka sižets ir mazliet dažbrīd ievilkts, bet citreiz sasteigts. Reizēm pietrūkst kāda informācija vai motīvs. Īsti nesaproti, kas tad notika un kāpēc, bet fakts ir fakts. Un reizēm tas nostrādā, bet citreiz notikušā jēga neko sevī netver. Pa savam var teikt, ka autori mēģinājuši savākt visu ko vien var saujā, kā rezultātā kaut kas ir mazliet iztecējis vai nokāries, noslīdējis vai vispār izkritis.
Taču tas nav tā, ka nav skatāms, vienkār;si, ja pieķersi sevi pie kādas no domām, tad zini, tas tā ir. Protams ir momenti kuri tālākā gaitā nospēlē svarīgu lomu un saproti, ka visu laiku acu priekšā ta bija. Un tas droši vien būtu tas. Jā pa savam tu zini atbildi, tomēr jautājumu ir daudz joprojām, kā saka - vajag uzdot vien pareizo jautājumu.
Katrs personāžs tā vai citādi iemieso sevi pilnībā un tici viņiem, viņu eksistencei. Sava harizma, domas, jūtas, izteicieni un manieres. Mūzika, kas fonā skan vai to kā viņi ir ģērbti.
Animācija
Teikšu kā ir - nav slikta. Jokaina, bet to pat nepamani sākotnēji skatoties.
Viņa ir tāds savdabīgs mikss starp klasiko un 3D animāciju. Otrs te vairāk kalpo fonam un dažādu elementu piepildījumam.
Lai gan tie paši roboti nereti ir sajūta, ka izpildīti ar 3D, bet ar kaut kādu filtru pāri. Tomēr tas acīs neduras, vairāk pat mašīnītes duras. Bet nekā katostrofāla.
Tai pat laikā skatoties sajūta, ka skaties ļoti plakanu animāciju. Gluži kā kaut kādu flash animāciju, kuru tikko iemācījās taisīt. Bet atkal, tie momenti neaizķer aci tik ļoti jeb viņi nav ilgi un konkrētajā situācijā pat iederas var teikt.
Asa sižeta scēnas arī ļoti labi saliktas. Pakaļdzīšanās, mukšanas. Negaidītas slepkavības. Scēnas, kas par savam nerada izbrīnu, bet viņas strādā un raisa simpātiju un ziņkāri.
Ar personāžu mīmika, nevar teikt, ka tā ir augstā līmenī, bet tā ir tik minimālistiska un akurāta, ka faktiski bāzes intuīcijas līmenī tu to noķer. Tu saproti ko viņš domā un grib, attieksmi un nostāju.
Finito!
Savā kopsaucējā darbs ir ģeniāli vienkārš, varētu teikt. Nav tā, ka viņš izpēta ļoti padziļināti MI un robotus kā pastāvīgu organismu, bet uzdodas ar šiem jautājumiem, kā ar daudziem citiem. Sajūta, ka autori priekš sevis mēģināja kaut ko prātot. Protams pietrūkst atbildes, konkrētas un absolūtas, it kā autori nav paši spējuši atbildēt priekš sevis - bet ko tālāk. Ko iesākt ar tiem vai citiem personāžiem? Bet varbūt arī nevajag neko iesākt, lai viņi dzīvo, kā visi mēs.
Faktiski varētu teikt, tas ir kiberpanka, detektīva, pie tam tāda sūra, kopsalikums. Viņu vienkāŗsi sanāk skatīties. Nav traucējošu elementu, nav lieku nevajadzīgu smukumu. Viss ir pa faktam, savā vietā un laikā. Nekā lieka. Jā, attiecībā pret sižetu ir jautājumi. Pret grafiku iespējams arī.
Tie, kas skatījušies vairāk franču filmas, arī pamanīs tipisko, nesteidzīgo pa savam romantisko toni ar mazu humora devu un klasisku drāmu. Kas galu gālā pārtom lielā virpulī un sataisa vētru, kuru tu gaidīji, bet ir patīkams pārsteigums.
Liekot aizdomātos par notikušo un priekš sevis izsvērts, tad kur ir katra mūsu paša robeža.