Masīvs sveiciens!
Dmitrijs Kadiljakā uz trases.
Animācijā tehniski nav daudz ierobežojumu, tāpēc arī izpildē un stilistiski nav ierobežota. Līdzīgi, iespējams, nosprieda Dorota Kobiela, 2017. gadā pasaulei nesot Loving Vincent - patiesi unikāla stila darbs, kuram bija lemts būt kam lielākam.
Iesākumam…
Ja nezinam, kas ir Vincents Van Gogs - viens no diženākajiem māksliniekiem, kuram patika nogriezt sevi ausi un izdarīja pašnāvību - it kā. Mākslas zinātāji cepjas, mirstīgajiem Vikipēdijas raksts palīgā. Bet persona patiesi neordināra un neparasta, gan biogrāfijā, gan savā izpausmē, tāpēc noteikti der iepazīties.
Pati filma mums demonstrē notikumus gadu pēc Vincenta nāves. Pastnieks Jozefs Roulins, uztic dēlam Armandam nogādāt Vincenta pēdējo vēstuli viņa brālim Teo. Tomēr brāļa meklējumos Armandam rodas aizdomas, ka Vincents tomēr nav veicis pašnāvību. Patiesības meklējumos viņš uzzina Vincenta dzīvi un tās pēdējos mirkļus.
Uzreiz no faktu viedokļa - neesmu visu pārbaudījis, tomēr daudzi demonstrētie notikumi vai personas ir patiesi, tomēr pacik šis ir māksliniecisks darbs fakti var tikt dramatizēti.
Sen senos laikos…
Tālajā 2008. gadā, idejas autore Dorota Kobiela, studējot Van Goga stilistiku un tehniku, izveidoja septiņu minūšu īss filmu. Ap šo periodu filmai parādījās projekts Kickstarter, kurš savāca virs 50,000, bet lielāko atbalstu izrādīja Polija ar Apvienoto Karalisti. Projektam atlasīja talantīgus 125 māksliniekus no dažādām valstīm, jo redz tipiskajiem animatoriem nereti ir savs stils, kurš nespētu parādīt Van Gogu, taču tie, kas raduši strādāt ar otām un krāsām ikdienā, spēs to paveikt. Sadzenot visus Polijas zemē aizsākās projekts gandrīz 10 gadu garumā.
Pirmos gadus vairāk esot bijuši eksperimenti filmas veidošanā, saprotot tehnoloģiju - veidot animāciju no gleznām bija jaunums industrijā. Savukārt pats izstrādes process esot ildzis ap 6 gadiem. Kas noveda pie aptuveni 63 000 tūkstotis eļļas gleznām.
Faktiski filma tika izveidota, izjaukta un atkal salikta kopā, būdama veidota ar rotoskopēšanas tehnoloģiju. Animāciju nolēma veidot ar 12 kadriem sekundē - pietiekami, lai bilde kustētos mūsu uztverē, savukārt mākslnieku ota spētu uzgleznot. Filma sākumā tiek nofilmēta uz zaļā ekrāna ar dzīviem aktieriem. Tad filmas montāžists Van Goga gleznas salika fonā nofilmētajam materiālam. Tad katrs kadrs tika atsevišķi pārnests uz melna audekļa, kuru mākslinieki jau apgleznoja. Un tad, katru šo gleznu augstā izšķirtspējā fotografēja, samontējot 90 minūšu filmu no jauna. Ja vienkāršoti stāstīt.
Prezentācija pasaulei notika 2017. gadā - Ansijas Starptautiskajā Animācijas Filmu Festivālā, Francijā. Saņēma balvu kā labākā animācijas filma 30.tajā Eiropas Filmu Apbalvošanā Berlīnē. Un tika nominēta Oskarā, kā labākā animācijas filma, kur to apsteidza CoCo, par ko daudzi tā vai citādi bija un paliek neizpratnē. Nominēta turpat kā 20 dažādos festivālos, no kuriem tikai piecos ir spējusi kaut ko saņemt. Kas labi demonstrē tās problēmu.
Gleznas kustās, sižets stāv.
Stils. Tas ir tas, kas uzrunā šajā filmā skatītāju. Pareizāk pat būtu tehnika un animācijas izpildījums. Vērot to, kā tavu acu priekšā atdzīvojas glezna ir neaprakstāma. It īpaši scēnas ar mākslinieka pazīstamākajiem darbiem un šo momentu grūti noliegt, cik meistarīgi šīs gleznas ir iepītas sižetā - par kuru būs atsevišķa tēma.
Tomēr vizuāli jau pirmajās scēnas sēdi un izbaudi attēla estētiku. Kaut vai katru kadru ķer ciet un pēti. Pie tam, esošais stils netraucē uztvert notiekošā informāciju. Ir saprotamas kustības, saprotams, kur beidzas ielas mala un kur sākas nākamā māja. Cilvēku pūļi, ja tā var nosaukt, nēpārvēršas neizprotamā masā. Katrs attēla elements ir saprotams un uztverams, kā vizuāli tā arī naratīvi.
Ja nevērst uzmanību uz sižetu, tad daudzas scēnas ļauj izbaudīt mākslas darbu, gluži kā izstādē kur lēni, domīgi pētot darbu un atrod viņā to, kas vēl vairāk tevi viņā ierauj. Tikai dzīvā glezna rada sajūtu, ka tu esi iekāpis iekš gleznas pasaules. Iespējams, kādam ir bijis, ka skatoties kādu dabas ainavu neviļis galvā rodas sajūta vai iztēle, kā šī pasaule dzīvo un kustās.
Kaut līdzīgu varētu aprakstīt no filmas “What Dreams May Come” (1998), kur Robina Viljamsa personāžs, nonākot viņsaulē, nokļūst tādā kā gleznainajā pasaulē, kuru viņš var sataustīt un pilnībā sajust. Pēc radītajām sajūtām, man atgādina ko līdzīgu.
What dreams may come (1998). Krāsu pasaules scēna.
Savukārt melnbaltās scēnās, kas ir atmiņu ainas ir fenomenālas. Tik dzīvas un jūtu pārpilnas scēnas, ļoti fantastiskā izpildījumā. Izjūti sāpēs, priekus, bēdas - visu to, ko šīs scēnas sevī nes. Vai arī esmu jūtīgs cilvēks. Tomēr, nebūdams “mākslas kritiķis”, man kā parastajam skatītājam nomalas, katra šī scēna, kā mākslas darbs pilda savas funkcijas - tas izraisa manī emocijas. Kaut kādu saviļņojumu un pārdomas. Iekšējo mieru vai sev tuvas tēmas atrašanu.
Vincenta brālis Teo. Scēnas melnbaltā ir patiesi spēcīgas.
Un kā mākslas darbs, tandēmā ar animāciju rada tiešām nebijušas sajūtas. Tas rada iepriekš neredzētu simbiozi. Piedāvā kaut ko jaunu un līdz šim neredzētu - tehnikas un stila ziņā. Un konkurences šeit viņam nav nekādas. Ja vien Waltz with Bashir, kurš arī ir veidots kopā ar rotoksopēšanas, “flash” un klasiskās animācijas konbinācijā sniedzot neparastu efektu. Un šeit varam beigt ar’ stāstu. Gribas uz labas nots pabeigt…
Atbilde uz to, kāpēc tik daudz nominācijas, tajā skaitā uz Oskaru, tomēr daudz kur tiek apdzīts - sižets. No viena skatapunkta tas savā struktūrā ir attaisnots - ņemot vērā izpildes nianses, ko sarežģītu veidot būtu pārāk sarežgīti. Atvainojos. Tajā pat laikā tas ir pārāk vienkārš un bez jebkādām pretenzijām.
Stāsts savā idejā izskata vienu alternatīvo versiju mākslinieka bojāejai taču to izskata īpaši neiedziļinoties nedz cēloņos, nedz citās detāļās, pa lielam atstājos daudzus jautājumus atvērtus un ne tāpēc, lai skatītājs domātu, bet tāpēc, ka paši autori nezina atbildi. Tāpat kā pārējā pasaule.
Taču autori nav centušies pavēstīt alternatīvu versija, kas būtu interesantāk un neparastāk. Arī kā biogrāfiska drāma filma nedarbojas. Par kriminālajiem-detektīva elementiem labāk klusēt. Faktiski, mēs par Vincenta dzīvi uzzinam caur citu stāsties - jucis, dīvains, talantīgs, neparasts utt., tai pat laikā visi šie atstāstījumi ir ap Vikipēdijas līmeni, faktiski Vincentu kā personu mēs tā arī neuzzinam īsti. Un pretenzijas nebūtu, bet idejas autore ir studējusi mākslinieka rokrastus, kuros atrodamas, kā pa manam, daudzi interesanti dzīves aspekti, domas un dzīves skatiens. Taču tā vietā saņemam domrakstu “Ko es zinu par Vincentu”.
Pārējie personāži šeit faktiski vien pilda statistu lomu, kuri norunā savu daļu un pazūd, kāds parādās atkārtoti ar. Un ar to beidzas. Tie, kas zina video spēli L.A. Noire un atminas scēnas, kad persona tika pratināta - lūk kaut kas līdzīgs. Kad pašā scēnu uzbūvē, gan diologos.
Savukārt pats Armands, mūsu neizceptais detektīvs, pa savam būtu interesants personāžs. Viņa netiešā saistība ar Van Gogu, rada interesantu gan iekšējo, gan arējo sociālo konfliktu. Tomēr viņš paliek turpat, neattīstoties vai citādi neevolucionējot. Un šķietami, mēs caurs viņa prizmu raugāmies uz Van Gogu, tādā veidā redzot, kā viņa domas mainās, tomēr tas nerada nekādas īpašas sajūtas vai saprašanu par Armanda skatienu maiņu. Jā, viņš it kā iedziļinās par to ka Vincents tomēr bija diža persona un neviena nesaprasta. Tomēr ar to arī viss beidzas. Nedz atdziņas kā personāžam, nedz pieredzētā apdomāšana vai savu (autoru) individuālo atziņu par notikumiem vai pašu mākslinieku. Tomēr aktieri, kas spēlējuši savas lomas neliek vilkties, cik precīzi ir pārnesta mīmika un citas lietas, grūti spriest, tomēr aktieri kā pa manam atevušies pilnībā, atdzīvinot gleznu personāžus. Pat sķietami maznozīmīgas scēnas ir stipras aktieru spēlē.
Cieš arī filmas dinamika. Filmas vidusdaļā tā ir ievilkta un var netīšam gadīties, ka pieķeriet sevi iemiegam vai rakņājoties telefonā. Un tas būs normāli. Kad vairākas dabas ainavas maina vienu otru, pildot dzīvās gleznas funkciju, tiešām sāk pieklibot skaidrais prāts. Un ne to, ka sliktas - vienkārši patīkami nomierinošas. Muzikālā pavadījuma šeit faktiski nav, tāpēc ir iespēja izbaudīt mākslu savā tīrajā veidā.
Aktieris Kriss O’Dovds (Chris O’Dowd) pastnieka Džozefa Roulina (Joseph Roulin) lomas atveidotājs
Aktieris Douglas Boots (Douglas Booth) Armanda Roulina (Armand Roulin) lomas atvidotājs.
Finita la comedia
Taču skatīties kā animācijas filmu ar sižetu - nestrādā. Vienkāŗsi nestrādā. Unikāls eksperiments un vienīgie pasaulē - malači, strīdu nav, taču filmā nav ko ķert, neskatoties estētisko baudījumu, ko sniedz filmas vizuāls. Taču sižetiski ir tukšs. Noslēdzošu titru mūzika konbinācijā ar pārāk acīm redzamu fināla morāli pārāk bezkaunīgi jau spēlē uz jūtām. Protams interesanti pavērot oriģinālo darbu salīdzinājumus ar filmā demonstrēto un atkal - to kā viņi tos iepinuši filmā - meistari ar lielo “M”. Kas pa manam nav tik vienkārši izdarāms.
Un varētu vainot darba formātu, kurš neļāva izpausties scenārijam, bet autori taču iepina mākslas darbus filmā sižetiski, tad kāpēc nevarēja uzbūvēt vienkāršu, tomēr autoru redzējumu un saprašanu par to kāds tad bija Vincents. Grūti teikt. Varbūt patiešām labāk, ka viņi koncentrājās vienai lietai un necentās nosēdēt visur.
Tas tomēr beigās noved mūs pie tā, kā veiksmīga mākslas instalācija Loving Vincent ir burvīga. Ir Samsung televoziori “The Frame”, vai citā lielā televizorā vai monitorā kā ekrānsaudzētājs - vienkārši superīgi izskatīsies. Karājas tāds televizors pie sienas viesizstabā vai guļamizstabā un pa viņu rāda kadrus no Loving Vincent - izskatīsies burvīgi un neparasti.
Ieteikt, Loving Vincent, noskatīties katram nevaru. Pārāk jau specifiska pa savam. Animācijas cienītājiem noteikti iesaku - patiesi unikāls darbs savā stilā. Tomēr pārējiem - ļaujieties eksperimentam. Nebaidieties un uzdrošinieties izmēģināt ko jaunu. Jā, filma visdrīzāk atstās dīvainu nepapeigtības pēcgaršu, taču vienalga tā paliks galvā dīvainā kārtā. Šo filmu pirmo reizi redzēju kaut kur 2018. gadā. Atkāroti skatījos vēl divas reizes un šīs reizes filmu baudīju kā mākslas darbu, kurš atdzīvojas acu priekšā un ienes mani Francijas mazajās ieliņās, pārnesot pāri magoņu laukiem un pļavām.
Visu labu. Skatieties labāko!
**Resurss: Loving Vincent - māksla kustībā, sižets mierā - d6.lv