yeah, vot tieši liekas, ja reiz viņi pat neuzkopj savu apkārtējo vidi, kur pavada laiku 24/7, tad tas ir nevis vnk izolēšanās no sabiedrības, bet jau tāds withdrawal from life un nespēja arī ikdienišķu funkciju izpildīšanā.
1 Like
Vienmēr japatur pratā, kad viss nav tā kā šķiet, ļoti bieži kautkas slēpjas apakšā. Man vienmēr bijušas problēmas ar kartību, tagad es pilnīgi apbrinoju kartību (cenšos ievest sava dzīve protams arī), bet saprotu kad tas ir kā zimēt, dažiem padodas citiem mazāk. Galvenais darīt pa maziem soļiem, ja nevar lielus.
tas uzreiz atgādina to marie kondo, kurai kārtības ievieša ir māksla - “does this spark joy? if it does, keep it.”
Mūs pandēmija drīz visus padarīs par hikikomori :D
Pēc izlasītā, škiet, ka mainly saistīts ar motivācijas trūkumu (kad dzīve nespiež) un ar bailēm/bezspēdzīgumu (kad dzīve pāārāk spiež).
Noooteikti nē. Lai arī no vienas puses actually labprātāk pavadu laiku viena pati nekā tautās. Bet no otras puses es drīzāk esmu overachiever, tieši grūtības biš piebremzēt un padarīt neko 
Kaut kā dīvaini abi aspekti moš contradicting each other, but here we are 
Es pat nezinu. Pēc definīcijas laikam Hikikomori īsti neesmu, jo uz darbu/pie ārstiem/pēc precēm eju, lai gan īpaši nasks uz socializēšanos IRL neesmu nekad bijis. Tam ir savi iemesli, bet tas ir garlaicīgs stāsts. Vienīgais, kas pašu pārsteidz ir tas, cik samērā mierīgi šito visu distancēšanos panesu; darbs no mājām pat liekas tīri neslikts.