Pārdomas un asaras. Tas, kas ar mani notika pēc šīs filmas.
Godīgi sakot, biju gaidījis no šīs filmas pilnīgi ko citu. Gravēju, kur viss sprāgst, brūk, kur cilvēki tiek iznīcināti masveidā un tie daži drosminieki nolemj milzu reptīliju apstādināt. Tas viss bija. Bet ne tā kā iedomājos vai būtu gribējies.
Tātad…
Šogad Godzillai izpildās jubileja - 70 GADI!! 
Ko tik nav piedzīvojis viņš un kur nav pabijis. Novēlam viņam lielu prieku un laimi, attīstību nākotnē un palikt tikpat postošam un apburošam mīlumim!
Filmu ieslēdzu, kā jau minēju, noteiktu apstākļu vadīts. Sanāca tā, ka ieslēdzu režisora versiju, kura kā izrādās ir melnbalta. Sākumā nesapratu joku, bet ar interesi tirpināju vērot. Starpcitu, bijusi ierobežotā daudzumā kino rādīta un pieejama uz Blue-Ray.
Bet tad mani pārņēma ļoti dīvaina sajūta. Skatīties viņu orģināl valodā, japāņu ar subtitriem. Un sasodīts - tā ir labāka izvēle, labākais veids un tikai vienīgais veids kā šo filmu skatīties. Ja zinat japāņu valodu - apskaužu Jūs pszd.
Sižets:
Jāpāna, otrais pasaules karš. Japāna zaudē. Valsts atrodas gruvešos. Kaut kas lēnām sāk atdzīvoties un ikdiena malziet sakārtoties. Kā uzrodas liela milzīga ķirzaka, kuru vienas salas iedzīvotāji dēvē par Gojira.
Nēpārstāstīšu visu detaļās. Bet pateikšu tā. Filma ir drīzāk stāsts par nāciju, par tās lepnību un noliegumiem par pagātni un atskatīšanās uz pagātnes nostājām, ka nākotnes stūrakmeni. Par problēmām, par kurām tauta ir lietas kursā un visi visu zin, tomēr vadošie joprojām “nesaprot” par ko iet runa. Vai nevēlas. Tā ir filma par cilvēku likteņiem, par izkropļotiem likteņiem, vēl kropļotākiem fiziski un vēl jo vairāk mentāli. To, ka karš šādiem cilvēkiem turpinās ilgi un var nebeigties.
Savukārt pats Godzilla, jā - šo filmu var skatīt kā cilvēks pret dabu, vienkārši un nepiespiesti. Bet Godzilla, ir viena liela staigājoša metafora un alūzija. Un to nevar ignorēt, kad filma burtiski pati tev to brīžiem saka un pat kliedz (tādi noteikti ir 2 momenti). No visas sirds bļauj, par nācijas sāpēm un bēdām, par kļūdām un noziegumiem, par nevēlēšanos atzīt un samierināties ar notikušo.
Neesmu skatījies orģinālo filmu, nevaru tāpēc apgalvot cik lielā mērā šī filma ir remake filmai 1954.g., tomēr fiksi izzejot cauri filmai var nemazums noķert līdzīgus kadrus, personāžus un notikumus.
Vizuālais stils.
Filma būdama krāsaina iemanto dažas problēmas. Jā es pārskatīju arī daudzkur viņu krāsainā variantā. Godzilla šeit pa savam ir veltījums un cieņas apliecinājums tai vecajai Godzillai pirms 70 gadiem. Kuru kā kostīmu valkāja. Tās nevieklās kustības un dīvaini neproporcionālais ķermenis. Un krāsainā variantā izskatās neveikli un mazliet smiegklīgi.
Bet melnbaltā variantā iemanto pilnīgi citu kolorītu. Sākotnējās cēnās, kur Godzillu redzam daļēji, melnbaltā struktūra pa savam iedod mīklainību. Mēs nezinam viņa formu īsti. Nesaprotam, kas viņš ir patiesībā. Kā arī pašiem specifektiem daudzviet, kur viņi krāsainā variantā sevi mazliet nodot, melnbaltā veidā pa savam nolīdzinās un pazūd kopējā fonā, liekot manīt galveno un koncentrēties uz galveno. Mazāk viziuālā haosa notiek, it īpaši uzbrukumu ainās.
Ok. Ir jāatzist. Āzijas tautai ir problēmas ar ekspresiju iekš kino. Ne vienmēr. Bet tā ir vēsturiski sanācis viņiem. Viena un tā pati aina, dialogi un darbības spēj emocionāli un raksturā kardināli atšķirties un uzrunāt tevi kā skatītāju. Speciāli pat dažas ainas mazliet noskatījos sākumā krāsainas un tad melnbalti, bet katru reizi pārliecinājos, ka melnbaltā strādā labāk. Gan emocijas uz sejām. Notikumi un raksturi iezīmējas spilgtāk. Un atkal - sajūta dēļ tā, ka pazūd liekais vizuālai troksnis un tiek izcelts tikai nozīmīgais. Padziļina scēnu, padarot to tekstūraināku un izteiksmīgāku, pat dramatiskāki emocionālāku, izgriežot uz maksimumu visu visu.
Mūzikas pavadījums.
Mana mājās audzināta kritiķa skatījumā - viens no labākajiem muzikālajiem pavadījumiem filmā. Katra scēna, notikums perfekti saiet kopā ar tonalitāti. Kur vajag pieklusinās, kur vajag pazūd un iztur tik ilgu klusumu kamēr jau esi uz robežas. Spēj atlaist un sagrābt. Skudriņas sadzen un pat dažviet asariņu kādu. Vismaz man. 
Kopsavilkums…
Ja lasīt komentārus - cilvēku domas dalās. Ļoti krasi. Pa lielam trīs nometnes. Tie, kas slavē, tie kuri noliek un trešie, kuri paslavē filmu, tomēr ar striktām atkāpēm.
Un var saprast visas puses. Holivuda dīvainā kārtā mūs ir pieradinājusi pie tā, kādam jābūt Godzillai. Lielai, skaļai un briesmīgai. Japāņu Godzilla ir cita rakstura. Viņa ir klusa un pieticīga, pat brīžiem piezemīga. Viņa atnāk un izdara savu darbu un dodas prom. Tikai uzvārētā cīņā parāda sevi. Uzvedas kā samurajs kurš lēni un mērķtiecīgi dodas uz savu mērķi.
No šīs filmas nav nekas jāgaida. Pa lielam nav svarīgi kādu vērsiju skatīsies (var malziet būt fīlam un būt netradicionālam, pakutināt sevi). Bet valodu iesaku tomēr orģinālo - ir savs raksturs arī šeit. Ir vienkārši jāļaujas viņai.
Jā ir filmai savi trūkumi Godzillas izmērā, arī par sižetu. Bet citādi - kurai nav tie trūkumi? Tomēr šai filmai ir burvība, savs cilvēcīgums, ideja un raksturs. Pat nevīžība dažviet un vienkāršums. Kuru mūsdienu filmās - reti sastapsi, Holivudā jau sen pat pazudis.
