Lielais svieciens!
Zogas klāt Ziemassvētku laiks. Jau ap māju staigā, logu rūtīs lūkojas, kurš ko darīdams. Vai eglīte vietā, vai kaimiņ Janka kandžu nešķaida. Šajā maģiskajā burvībā, kur mājīgums un piparkūku smarža ar karsto šokolādi garo, kamēr kaimiņ Pēteris karstvīnu dzen, gribas actiņas un sirdi priecēt, aizmirst visu ļauno, nakotnē raudzīties un šodienai teikt paldies!
Tad nesīšu Jums trīs filmas dažādas, ko skatīites šai laikā. Katrai savs stāsts un morāle, bet to paši domājiet, es tikai ievedīšu un parādīšu, kas var sagaidīt!
1)Aizgājušo Ziemassvētku filma
Klaus
Par Ziemasvētkiem ir daudz leģendu! Bet kādu leģendu Jūs zināt? Šīs animācijas autori pacentās savu vīziju attēlot maksimāli realistiskā gaismā, bet ne bez Ziemassvētku brīnuma, siltuma un idejas.
Stāsts par ne gluži pastnieku, bet pasta impērijas mantinieku, kuru par sodu un audzināšanas nolūkos tēvs nosūta uz zemes nekurieni, kur viņam ir jāsaved kārtībā pasta darbība.
Un soli pa solim, aiz dažādām najaušām idejām, vieta kura iepeikš atgādināja vissūrāko barbaru zemi, lēnām kļūst par mājīgu, saprotošu un pretimnākošu vietu, kur cilvēki viens otram tā vietā lai cīnītos sāk palīdzēt, iedvesmot un rada prieku sajūtu.
Faktiski viss sižets māca to vai citu morāli, jā banālos veidos, tomēr tie ir saprotmi jebkuram un jebkādā valodā, kas spēlē ar visnotaļ nozīmīgu lomu filmā. Un raisa pareizas emocijas, tu gribi raudāt, nevis, jo tā ir teikts, bet gan pa cilvēciskam, smieties, šokēties, izjust kaut kādu riebumu. Daudzas emocijas netiek no tevis izpiestas. Autori patiesi ar gaišu domu nes ideju par savstaprēju sapratni, pagātnes kļūdām un nesaskaņām, kuras varbūt ir vērsts aizmirst. Jaunā paaudze spēj radīt krasas pārmaiņas, vien atbalstīt vajag. Atstājot vienkārši aiz muguras lietas, kuras jau savu ir nodzīvojušas. Bijušas sāpīgas, nepatīkamas un jau neviens pat neatceras kā viss sākās.
Un leģendas tāpēc ir leģendas, varbūt patiesi kādreiz kāds redzējis lidojošu ziemeļbriedi, kas kaut kāda iemesla pēc krita no klints, cits atkal atrada dāvanas, lai gan skaidri zināja, ka nav neviena, kas tās viņam uzdāvinātu. Vai kāds vienkārši sāka dāvināt dāvānas, jo tā redzēja, ka cilvēku sejās prieks parādās.
Klasiskās animācijas cienītājiem noteikti pievērst uzmanību, jo mūsu laikā ne tik bieži iznāk zīmētie pilnie metri. Un animācija ļoti māna, viņa brīžiem liek noticēt, ka ir 3D, tomēr tā nav. Autori ir sava aroda lietpratēji un ar gaismēnu palīdzību meistarīgi izbūvējuši scēnas, radot nepārspējamus rakursus, ainavas un kopējo noskaņu.
Jāpiebilst ka muzikālais pavadījums ir gan sākot no klasiskām notīm, gan ar izteiktiem I’m gansta ritmiem. Pietam tam sižetiski un emocionāli visi šie momenti strādā pareizi, piešķirot vai savu humoru, nopietnību vai uzliekot pareizo dramatisko akcentu.
Savā kopējā esencē animācijas darbs ir neatkārotojams un unikāls. Liek aizdomāties vai kas tāds tiešām varēja kādreiz notikt. Kāpēc tā mūsdienās tā ir vai tieši otrādi, varbūt vairs nav. Un cik ļoti Ziemassvētki pēc gara un savas idejas atšķiras no tā ko kādreiz svinēja cilvēki. Un vai tiešām tas ir vienīgais laiks, kurā mēs atceramies par labajiem darbiem.
Savukārt Netflix patiess bravo, ka atbalstījis ko tādu un nesis tautā!
2)Esošo Ziemassvētku filma
Tokyo Godfathers
Jā! Anime kuru noteikti atradīsies jebkurā topā ar nosaukumu “Top 10 anime uz Ziemassvētkiem” vai “TOP anime Ziemassvētku tematikā”, neskaitot vēl kaudzi citu topu. Bet ko padarīsi, diemžēl un par laimi anime patiesi fantastiski trāpa Ziemassvētku atbilstošajā tematikā un sevī ietver daudzus tiešām esošā laika tēmas, spēcīgi ar tām strādā un attīsta, novedot visu līdz maksimālai kulminācijai, ka beigās tevi pārņem viscaur trīsas.
Esošo anime režisējis un izstrādājis Satoshi Kon. Millenium Actress, Memories, Perfect Blue, Paprika - pēdējais viņa darbs, 2010. gadā režisors aizgāja no dzīves. Ja esat redzējuši kādu no šiem darbiem, Jums vajadzētu rasties nojausmai kādā stilā būtu Tokyo Godfathers. Tomēr pa savam es teiktu viņš ir sadzīviskāks un ģimeniskāks, tuvāks parastajiem ļaudīm un visaptverošāks. Anime necenšas nosēdēt uz vairākiem krēsliem, viņa to dara. Prasmīgi pasniedzot vairākus personāžu stāstus, tos padarot dziļi personiskus. Caur nelineāru stāstu un personāžiem no trešā ešalona, kuri visnotaļ spēj ietekmēt mūsu varoņus.
Stāsts par 3 neparastiem draugiem, ja tā varētu nosaukt. Bezpajumtnieki. Meitene, vīrietis jau gados un transvestīts. Visi tā vai cita iemesla pēc atrodas uz ielas. Un Ziemasvētku priekšvakarā viņi atrod zīdaini, kurš tad aizsāk vesalu notikumu virkni mirklī, kad trijotne vēlas zīdaini atgriez mātei.
Protams anime savā koncepcijā piedāvā netipisku ģimeni, pat netradicionālu. Bet te ar parādās viena no idejām, kura pavada un attīstās visu sižeta laiku. Bet kas tad ir ģimene? Ne tikai māte un tēvs ietvaros, bet pat plašākā kontekstā. Un ko cita ģimene tev var dot, ko sabiedrībā pieņemtā nevar un otrādi. Anime liek apdomāt un pārdomāt savas vērtības un izskatīt situācijas ko tu darītu šādā gādījumā. Savi komiskie un avantūriskie izgājieni ar netrūkst, ir kur pasmieties, sabīties, bet dara to gudri un ar prātu, pie tam gribot negibot sāksi ieklausīties savā sirdbalsī.
3)Nākotnes Ziemassvētku filmas
Christmas Carol / Polar Express
Sveiciens no tā laika, kad mocap animācija tika uzskatīta par nākotnes nākotni, kad cilvēki tikai to vēlēsies skatīties. Ja klasisko animāciju nogalināja 3d animācija, šim vajadzēja ne tikai sagremot 3d animāciju, bet vēl arī uz klasisko filmu troņa iebāzties. Vismaz uz papīra. Taču dabā, sanācā, kā sanāca. Par to citreiz ;)
Tomēr šajā šķietami jauna žanra uzplaukumā parādījas daži visnotaļ interesanti eksemplāri. Dažus no kuriem pat pēc ilgajiem gadiem patīkami skatīties. Ja mazliet piever acis.
Kāpēc gan abas filmas minu. Faktiski Polar Express ir pirmā šāda tipa animācijas filma, pie tam par Ziemassvētkiem, savukārt Christmas Carol otrā un pēdējā. Un abas šķir tikai 5 gadu starpība 2004 un 2009 attiecīgi. Un par šo periodu var redzēt cik ļoti paspēja attīstīties tehnoloģija. Polārais Ekspresis arī tagad skatāms, tomēr sāpīgāk un biedējošāk, nekā Skrūdža stāsts. Bet visu pēc kārtas.
Christmas Carol iespējams esat redzējuši tā vai citādi, viens no ekranizētākajiem un pārstāstītiem Dikensa darbiem. Un patiesi, neskatoties uz savu no jau nodrāsto līdz cauram morāli, savā stāstījumā tā paliek aktuāla un pa savam vēstī vienkārši pareizas lietas. Īsumā ir Skrūdžs, ļoti skops darījuma cilvēks, kurš netic visai tai eglei, cepetim un citās abstraktām Ziemassvētku lietām. Bet te, kā pagādās tieši Ziemassvētku priekšvakarā viņu apciemo 3 spoki - pagātne, tagadne un nākotne. Katrs no tiem pavēstī un parāda esošā laika notikumus no tā vai cita rakursa, ļaujot saprast vecajam īgņam ko tad viņš palaidis garām un atcerēties patiesi sen aizmirstas lietas.
Esošā versija, nemelošu, mani personīgi brīžiem pat sabaidīja. Jo īpaši ar trešo garu. Tomēr pa manam, šajā versijā autoriem sanāca parādīt to šausmu un bezizejas, vientulības atmosfēru, kura var piemeklēt. To depresiju un sūro daudzu cilvēku dzīvi ziemassvētku laikā, kad pat cepetis šķiet milzīgs notikums. Viņa tiešām rada atmosfēru, kura caurvij tevi un liek padomāt par dažām dzīves lietām. Tai pat laikā, rada ticamību visam notiekošajam. Izvēlas interesantus kameras rakursus, Kerija mīmikas spēle faktiski nav ierobežota un viņa talants redzams maksimāli. Kā daudzu citu aktieru.
Paši trīs salvenie gari savā dizainā un atmosfērā ir neatkārtojami, unikāli un patiesi tevi sagrābj. Katram no viņiem ir sava ticamība, sava harizma un sava metodika.
Jā noteikti lielākā un galvenā problēma ir animācija, kas ierindas skatītājam var radīt savu diskomfortu. Atkal, tā ir kopējās tehnoloģijas problēma, nevis pašas filmas. Tomēr pierodi pie viņas salīdzinoši ātri un sāc vairāk pat uztvert kā filmu, nevis kā animāciju. Vismaz manā gadījumā.
Polārais ekspresis priekš manis pa savam ir nostaļģisks. Pirmo reizi redzēju viņu kinotēātri ar dzīvo tulkojumu. Vilciena drifta scēna vispār viena no leģendārākajām scēnām kino vēsturē.
Filma stāsta par puiku kurš Ziemassvētku priekšvakarā nokļūst uz maģisku vilcienu “Polārais Ekspresis” kopā ar citiem bērniem kurš tad dodas uz Ziemļpolu. Un pa ceļam kā jebkuram sevis cienošam varonim viņam nākas sastapties ar notikumiem, kas viņu pārbauda uz tā vai cita veida izturību.
Un būsim godīgi, skatīties dažbrīd un šo šedevru ir sarežģīti. Paveca jau filma. Acis mūsu pieradušas kam labākam. Tomēr sižetā, lai arī viņš ir lineārs salīdzinoši, spēj sagādāt nemazums pārdomas. Eksistē sava iekšējā mitoloģija, leģendas ar abstraktiem tēliem. Kuri citas nenozīmēs neko, bet kāds ātradīs viņos savu atspulgu.
Ir šī laikam ir viena no filmas lielākajām vērtībām, ka pa savam viņa tiešām atgriež mūs tajā laikā, kad mēs ticējām pasakām, brīnumiem, iztēlojāmies, ka mēs dodamies dāžādos piedzīvojumos. Un tas viss mums bija reāls. Taču izzaugot, tas viss pazūd. Un tā vairs nav. Un tikai retais to saglabā līdz beidzamajam. Patieso iekšējo bērnu, kurš joprojām tic, ka brīnumi notiek.
Un abas filmas dāvā šīs neticamās un svaigās sajūtas. Kaut ko, ko nekad vairs iespējams nepieredzēsi un tomēr, ļauj saprast, ka ir citi veidi un citas iespējas. Un ja jūties pazudis un nav šīs sajūtas, atminies kā bija toreiz, kāpēc tu darīji ko darīji. Šeit protams var teikt, bet ja nav vispār bijis? Es teiktu, tad izdari ko citi dara. Un tad jau redzēs, varbūt sanāks.
Paldies, ka lasīji!
Kādas filmas, animācijas darbus, spēles vai citus garadarbus tu zini, kuri lieliski iederas šajā svētku periodā.
Priecīgus Ziemassvētkus! 
Laimīgo Jauno gadu! 
