…Man piezvanīja tēvs un lūdza, lai palīdzu iztīrīt viņa mājas bēniņus. Kad ierados viņš jau bija sagatavojis kāpnes, lai varu uzkāpt. Tēvs jau bija vecs un kāpšana pa vertikālām koka kāpnēm viņam sagādāja pārāk lielas grūtības. Idedzu kabatas bateriju un devos augšā. Bēniņi bija tumši un viss bija klāts putekļos, sapratu, ka šeit esmu pirmais cilvēks vismaz pēdējo desmit gadu laikā. Visa telpa bija aizkrauta ar dažāda izmēra un izcelsmes kastēm visdažādākajos izmēros un formās, vienīgais, kas tās vienoja bija bieza pelēku putekļu kārta.
Strādājām visu dienu un bēniņi bija jau gandrīz tukši. Tēvs devās pagatavot vakariņas, bet es paliku savākt pāris pēdējās kastes. Manu uzmanību piesaistīja brūna koka kastīte pusdienu kārbas lielumā. Patiesībā ne kaste pati piesaistīja mani bet gan uz tās iegravētie iniciāļi “ZV”. Mana tēva vārds bija Andres Veiss, tātad tā nebija viņa kaste, apjautu, ka tā varētu piederēt manam vectēvam, kura vārds bija Zets Veiss. Vectēvu gan es nekad netiku redzējis un mani vecāki izvairījās par viņu runāt. Ziņkārības pārņemts steidzīgi atvēru kasti. Tajā bija pāris vecas monētas salauzts kompass un papīru saišķis. Nekā aizraujoša, bet gribēdams uzzināt vairāk par savas ģimenes pagātni sāku šķirot nelielo papīru kaudzīti. Rēķini, maksājumu kvītis, pārtikas taloni - pagaidām nekā interesanta. Pašas pēdējās bija divas sadzeltējušas, kopā saspraustas, papīra lapas, kas izskatījās kābūtu izplēstas no kādas burtnīcas.
Notīrīju no vienas kastes putekļus, apsēdos un sāku lasīt.
"Zeta dienasgrāmata, nē… žurnāls, nē… lapas.
1934 gada 13 jūnijs. Esmu izlēmis doties meklēt zeltu. Mans nelaiķa rotasbiedrs tika stāstījis par kādu vietu, kur tam noteikti jābūt. Bijām jau izlēmuši doties kopā, kad šo granāta paķēra. Nevajadzētu tā teikt, bet tas pagāns bija to pelnījis. Ņems un sitīs kanti manai Katrīnai. Pfu ar viņu… un, lai dievs apžēlo viņa dvēseli. Tā nu labi sakrita, ka šis man paspēja karti uzzīmēt ar to alu kur zelts rokams. Tāka mana Katrīna ir gaidībās un dālderi no kabatām man nebirst došos to zeltu izrakt, lai ģimeni varu uzturēt.
1934 gada 25 novembris. Katrīna nemaz nepriecājās par manu lēmumu doties prom. Teica, ka man prašanas nepietiks to alu atrast un pat, ja izdotos zelta tur nebūtu. HA! Reku stāvu pie alas ieejas, tas man ne pus gada neprasīja. Redzēs kā šī smaidīs, kad pārbraukšu mājās ar zelta kasti bagāžā. "
Visu cieņu manam vectēvam, bet rokraksts viņam kā ārstam. Labi, ka man tāds pats un varu atšifrēt. Pāršķīru otru lapu un turpināju lasīt.
"1935 gada 7 maijs. Skumstu pēc ģimenes, Katrīnai jau vajadzētu būt dzemdējušai. Esmu tēvs. Teicu lai man raksta, bet šitai draņķa alai nav adreses. Jūtu, ka drīz atradīšu to zeltu. Vē tikai mazliet.
1935 gada 22 jūnijs. Stāvu, kniebju sev rokā un nespēju noticēt, ka nesapņoju. Alas pašā vidū starojoša sēne mājas lielumā. Izskatās indīga pēc velna. Bet skaista. Tā ir kā starojošs varavīksnes kupols uz masīva kāta. Gribētos teikt, ka koks, bet nav neviena zara, tātad sēne. Nesaprotu, kas mani velk, bet šķiet, ka tas ir skaistākais ko esmu redzējis… Atradu arī sauju zelta monētu. Šķiet te kāds pirms manis visu sagrābis, pagāns! Došos mājās.
1941 gada 14 jūlijs. Nespēju vairs izturēt. Pēdējos trīs gadus, katru nakti viens un tas pats. Sasodītais sapnis par to sēni. Ta mirds, no tās izstarojas siltums, kas sauc mani sev klāt. Puikam jau seši gadi, Katrīna kluvusi vēl skaistāka. Par tām monētām ko atradu nopirku mazu zemes pleķīti ar nelielu vienstāvu māju. Mums pietiek. Bet nevaru izturēt tos sapņus. šķiet palieku traks.
1947 gada 2 februāris. Katrīna sasita manu kompasu. Teica, ka nekur man braukt nevajag. Viņai bail, ka neatgriezīšos. Bet es ceļu uz alu katru nakti sapņos redzu, aizvērtām acīm atrastu. Atstāju šos pierakstus un karti mājās, iemetīšu bēniņos, zinu, ka Katrīnai te nepatīk kāpt. Lai nesatraucas par mani. ES mīlu savu ģimeni, bet man vajag atgriezties tai alā."
Tas bija viss. Divas lapas pierakstu, kartes nebija. Vēlreiz pāršķiroju papīru kaudzīti un karti atradu. Tābija salipusi kopā ar maksājumu kvīti, tāpēc iepriekš nepamanīju. Karte bija pārsteidzoši detalizēta… Nekad neesmu spējis pārvarēt ziņkārību. Ir pagājušas divas nedēļas kopš atradu vectēva pierakstus. Tēvam par tiem neko neteicu, gribu vispirms noskaidrot kas ar vectēvu noticis. Sazinājos ar saviem draugiem ar ko nedarbus daram jau kopš bērnības. Šķiet, ka esam gatavi savai trīs vīru ekspedīcijai.
Ceļā pavadījām astoņas dienas un pateicoties detalizētajai kartei un GPS, alu atradām bez īpašas piepūles. Tā bija kokiem noauguša kalna pakājē. Alas ieeja bija aizaugusi ar vīteņzālēm un gandīz to palidām garām. Bija tumšs, lukturu gaisma šķita blāvāka kā parasti. Ala stiepās dziļi kalnā. Eja bija šaura un līkumaina kā čūska. Gājām jau divdesmit minūtes un šķita, ka alai nav beigu, kad aiz pagrieziena atklājās neticami liela telpa. Pārsteigumā es pārstāju elpot. Plašās telpas vidū mirdzēja koks, tas bija dīvainākais ko biju savā dzīvē redzējis. Vectēvs šķiet nekad nebija redzējis medūzu, tāpēc nosauca to par sēni. Kopš tā laika, kad viņš alu apciemoja, kokam ir izaudzis vēl viens zars ar mirdzošu kupolu. Tikai, kad pirmais pārsteigums pārgāja, es sapratu, ka šis medūzas koks pulsē. Ritms šķita tik pazīstams… Sirdspuksti! Tā pulsēja vienā ritmā ar manu sirdi. Vēl viens novērojums bija, ka tā izstaroja savu gaismu. Itkā pati māte daba vēlētos, lai pat visdziļākajā tumsā šis koks būtu saredzams. Es biju tik ļoti biju pārņemts ar koka skaistumu, ka neievēroju cik tuvu tam esmu piegājis. Rokas stiepiena attālumā no manis pulsēja košs zeltaini oranžs stumbrs. Tad es to ievēroju. Gaismu izstaroja nevis pats koks, bet sporas, kas to apņēma. Uz brīdi mani pārņēma panika. Cik daudz šo sporu jau esmu ieelpojis?! Jau sākumskolā tika mācīts jo košākas krāsas, jo indīgāks dzīvnieks. Un ja ņem vērā, ka runa iet par gigantisku medūzas koku… Bet cik pēkšņi panika bija uznākusi tipat ātri tā mani atstāja, panikas vietā iestājās miers, svētlaimes pilns miers.
https://animeforums.lv/t/26-af-lv-zimesanas-photoshop-izaicinajums-augdzivnieki/3609/8