I would argue if I didn’t recognize this behavior in myself 
I can’t imagine slight irritation for long periods of time being tolerable.
Nu nez, nu nez. Manā pieredzē vērojot vecāku un citu radu laulības tas absolūti nestrādā.
Like…manai mātei limits ir tēva viedokļi par valodniecību un vārdu rašanos. Jebkas cits jau ir " mums vajag nopietnu sarunu" teritorijā
Protams atkarīgs no attiecībām.
Pa pusei uzskatu savstarpēju kacināšanu kā neoficiālu mīlestības valodu, īpaši ja pozitīvā enerģija regulāri cirkulē turp un atpakaļ. Godīgi nevēlos pavadīt dzīvi ar nopietnu attieksmi visu dienu, katru dienu.
Galvenais ir ievērot mēru un apzināties robežas
Manuprāt tas ir vairāk atkarīgs no cilvēkiem nebis no attiecību dinamikas kā tādas. Piemēram mana māte ir bijusi to hell and back, vairākas reizes pie tam tāpēc jebkāda ķircināšana pat ar romantiskiem toņiem ir pēdejais ko viņai vajag un tēvs pa lielam to saprot.
Nu godīgi man nepatīk, kad tas ir uz manu pusi, bet tas ir vairāk “var arī paciest, ja tas ļauj man arī tā darīt”
Nevainīgi jociņi, kurus abas puses saprot un uztver kā tādus, absolūti nav tas pats, kas “slight irritation”. Ja kaitina, tad tas nozīmē, ka jociņš trāpīja right in the kokoro, un ja kaitina, tad cilvēks nespēj pilnībā pieņemt, ka tas bija domāts tikai kā joks, nevis kā aizvainojums, un tādi mikro-aizvainojumi ilgā laika posmā sakrājas pamatīgā emocionālajā nastā, ja tos laicīgi neizrunā. Vienā brīdī tāds šķietami nevainīgs jociņš pārraus vadzi un būs tāds hajs, ka maz neliekas, un viss var paputēt tīri vienkārši tāpēc, ka sakrājies.
And now I’m self-reflecting on why I broke up my friendship with my oldest friend…
Nu jā tad mums ir stipri savādāks priekšskats par irritation. Manā gadījumā es gan jau kristu uz nerviem ar puns u.c. noteikti ne asām piezīmēm, kas diemžēl nav reta parādība cilvēku vidū.
And dammn, man, you dropped a bombshell there. That’s quite sad to hear
I want dat…
Ok, ja tavam partnerim nepatīk puns, tad tas partneris nav priekš tevis. Tā jau ir cita problēma.
Bet var taču patikt, ka tavas darbības kādam nedaudz nepatīk
Atkarīgs vai man tas cilvēks ir tuvs un svarīgs. Ja ir tuvs tad es jutīšos kā preteklis pat ja nedaudz aizvainošu. Ja cilvēks nav tuvs, then let their rage flow and power me
Nu aizvainot protams slikti, es par uztaisīt nelielu diskomfortu
Ja es apzinos, ka cilvēkam tas var radīt diskomfortu, un tas cilvēks man rūp, bet tas, ko grasos teikt/darīt, nekādīgi nenāks tam cilvēkam par labu, tad… vienkārši nevajag.
Cita lieta, ja cilvēks nerūp, vai rūp un tā lieta ir neērta patiesība, kuru tam cilvēkam ir jāzin.
Where’s the funny in this?