Ne katru reizi, bet dažreiz kad ko darot aizdomājos par animēm, mangām and other weeb stuff, un prātā ienāk viena no manām pirmajām un Nr1. animēm Black Lagoon, tad dažreiz mani pārņem patīkamas tirpas un zosāda.
Why? Because my fav, something like nostalgia, and because it’s just so freaking cool and badass series.
Ar it īpāši ja atminos un pēc ilga laika atkal uzmetu aci šim promo video:
Laigan jūtos švaki visu laiku, vienreiz es jutos švaki savādākā veidā.
Gribēju ko tīkamu noskatīties, nu tad uzmetu aci uz Tsuritama.
It made me feel nice. So it’s my “feel good” anime.
Laigan nezinu vai tādas sajūtas es iegūtu to vēlreiz noskatoties.
Pāris prieka un bēdu asariņās ir pabirdinātas šo to skatoties, bet nedaudz vairāk pabira Space Dandy 2. sezonas beigās.
Why? Because it was sad, don’t wanna spoil it.
But - he dies, nu vismaz tā universa Dandijs. Bet nu tas bija tas Dandijs kuram sekojām līdzi visās epizodēs. And he’s just such a dandy guy.
https://myanimelist.net/anime/23327/Space☆Dandy_2nd_Season
Nezinu kāpēc šim viņš nerāda preview vai kā to saukt, bet tik linku. :[
But, Mobile Suit Gundam: Iron-Blooded Orphans 2nd season made me cry like a bitch. 
Pat tagad par to domājot, sariešas pāris asariņas acīs.
Why? Because them boys.
Because it’s Gundam world, it’s war, no need to say more.
Ja runājam par ko ārpus animes, tad šie katru reizi liek samirkt acīm bēdīgā veidā nedaudz:
- Pirmās 5-10 min jeb intro UP! animācijas filmai. Tā kopdzīves un novecošanas montāža.
- Tas kas notiek iekš The Last Of Us sākumā, tad kad sākas zombiju invāzija, kur galvenais tēls ar meitu mēģina paglābties. Vienkārši sakot meitas nāves aina.
Gan jau vēl kaut kas kaut kad, bet neatceros.
Ārpus animes, sad bet savādākā veidā.
Uz mid un second part of 2010’s, depressing thoughts and 
mixed with some Midwest emo + post harcore/metalcore music made me feel like complete shit. Grupas kā Hotel Books, Dependence (vairāk viņu Remembering Everything albums), un citas grupas kurām pārsvarā līdzīgas dziesmas.
Bet nu ap 2010’s beigām vai 2020’s sākumu pārstāju to mūziku klausīties un ar tik tā visu laiku slikti domāt, tad nu neesmu tik tik sad sack of shit. So i’m just sad sack of shit in other ways.
Ārpus animes, bet some tears of happiness.
Es īsti nezinu, bet iespējams ka ir kāds video game reveal un spēle izskatās patīkami, pozitīvs hyps, tautai arī patīk, it īpaši ja ir pūļu reakcijas. Viens no piemēriem varētu būtu Guilty Gear Strive reveals, pat ja neesmu spēlējis nevienu no tām spēlēm. I guess, some happy gamers makes me happy too.
EDIT:
Mangas - sākumā es prātoju “Vai mangas ir man likušas baigi ko just?”, nospriedu ka nē.
Bet tagad tomēr nefokusējoties uz tām bēdīgajām sajūtām sapratu ka tomēr ir bijušas mangas kas ir likušas jauki pasmiet, pat ar prieka asarām acīs, it īpaši mēģinot savaldīt smieklus darbā pusdienojot.
Yotsuba
The Way of the Househusband
The Fable
Un pēdējā laikā šī
Nick and Lever
Ir pāris citas komēdij mangas kuras man ir tuvākas sirdij, kā piemēram Joshi Kausei, bet es neatceros ka es būtu baigi smējis vai mēģinājis turēt smieklus to lasot.
Bet iespējams ir bijusi vēl kāda, bet es neatceros. Ja atcerēšos, tad editošu šo postu, ja tas būs vēl iespējams.
p.s. saistībā ar anime komēdijām, tad ir redzētas dažas, ir nedaudz iesmiets, bet ne tik daudz kā šīm mangām. It kā, laikam.