Gluži kā zilā siera, melno olīvju vai kāda cita ēdiena iemīlēšanu ar gadiem, nenoliedzami, to pašu var arī attiecināt uz saturu, kuru patērē. Izņēmums, protams, ir tikai tas, ka atšķirībā no mēles, kuras garšas kārpiņas notrulinās ar laiku, tad pats “laiks”, kuru vēlies veltīt patērētājam saturam, kļūst aizvien plānāks un plānāks. Varbūt lūko ko tādu, ar ko spēj asociēties?
Kā reiz tiešsaistes vidē redzēju komentāru: “Am I the only one that gets high watching anime? You know what I mean - that feeling of relief, happiness, joy, comfort etc” Tāpat kā reiz klausīties konkrētā mūzikā, lasīt konkrētu žanru vai darīt nodarbi, kas ļauj Tev pilnībā aizmirsties (in the zone). Man, piemēram, pa reizēm patīk apskatīties sērijas vai filmas, kurās atspoguļo nedaudz cilvēku bēdīgo/sāpīgo pusi (parādot kā animācija spēj arī saviļņot ar parādītajām emocijām, balsi, mūziku). Piemēram, pāris mani favorīti:
Filmas:
Hotarubi no Mori e;
Koe no Kotachi;
Pietiekami daudz Ghibli filmas (pat spēj likt smaidīt no viena auss kaktiņa līdz otram);
Sērijas:
I want to eat your pancreas;
Your lie in April;
Fruits Basket (šoreiz laikam jaunāko versiju);
Violet Evergarden;
Anohana;
Plastic Memories;
Death Parade
Mushi-shi (bija pat viena epizode, kuru noskatījos vismaz 10 reizes);
arī tas pats Gintama (spēj sasmīdināt un spēj kunkulim kaklā parādīties);
dažas jaunākas pat - Frieren: Beyond Journey’s End
To your eternity
Kuras sērijas vai filmas Tev bija tās, kuras izsauca spēcīgākas emocijas?
Atklāt sakot…reizes kad anime man ir likusi ko just visu šo gadu laikā var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Par skumjajām lietām ir skaidrs, man tāpat nāk drūmas domas, kāpēc to vēl pastiprināt - no tāmkur visiraud izvairos. Bet arī nav bijušas tādas stipras pozitīvas emocijas
Protams ir animes kas šķiet smieklīgas, omulīgas, feel good utt bet tās parasti ir tādas virspusējas emocijas, kas izbāl tiklīdz es izslēdzu datoru
Ganjau šito lasot rodas jautājums, tad nafig es vsp skatos anime ja tā neizsauc emocijas, un es pats nevaru uz to atbildēt, tik turpinu skatīties vienu mid slice of life komēdiju pēc citas
Paldies par atbildi - ne vienmēr kaut kam jāizsauc emocijām. Pat 10 cilvēkiem izlasot vienu dzejoli, Tu spēsi iegūt dažādus viedokļus. Ne visam nepieciešams rezonēt. Varbūt pat sava veida pieradums? Vienkārši patika pret to? Tāpat kā adīt zeķes (un vienreiz pat redzēju kā kāda ada zeķes kino seansa laikā). Varbūt izsauc mieru? Bet atradu šo šodien - un domāju, ka vietā
godīgi ir grūti paturēt prātā, kādas emocijas ir piedzīvotas ko skatoties, kur nu vēl atcerēties nosaukumu. Ir viena vāja atmiņa par vienu no agrīnajām filmām manā dzīvē kur bija slima meiča un puisis kurš nodarbojās ar leļļu teātri. Tas ir visaugstākais pretendents, ja ir runa par manis iekustināšanu…
nu gan, ilgi meklēju un tai bija visvienāršākais iespējamais vārds… “Air”
also, meklējot man parādījās rezultātos “Grave of fireflies”, fuck man, I was not prepared for that one…
Es šo dziesmu neesmu saglabājusi spotify un cenšos no viņas max izvairīties, jo man uzreiz rauj aukšā asaras, parādas zossāda un emocijas pārņem vissssu Dziesma atgādina manas bērnības tumšākos laikus, un tas atsauc tādas brrrr sajūtas.
Protams, ir tās klasikas kā Titāniks, Krēslas pēdējā daļa, Wolf Children un Dead Poet Society kas ar ved jūru ar emocijām.
Es tā konkrēti nepateikšu nevienu nosaukumu, bet man tīri action gabali ir visai komfortabli. Vienkārši sižeti kuros tu zini, ka galvenais varonis ir OP un vienmēr uzvarēs. :D
Nu ja mēs pakāpjam ārpus animes, The family stone man katru reizi uzdzen emocijas. Jā tā ir 2005 gada romantiskā ziemassvētku komēdija, bet nu tur ir feels…ar tuvinieka veselību saistīti feels. Šajos ziemassvētkos vispār kā veseris iedeva pa manu nabaga kokoro
Jāmin arī 2007. gada transformeru filma. Nu tupa viņa ir, bez gala, bet vienmēr aizrauj atpakaļ pagātnē, kad mazs ķipars youtubā skatījos transformeru multenes un būvēju pats savus lego transformerus. Vienkāršāki laiki. Nekāda covida, nekādu militāro krīžu visur pasulē, tikai “My name is optimus prime” kamēr fonā skat linking park
Vecais labais Clannad Afterstory. That shit f*cked me up as a kid…
Bet no jaunākiem šoviem, ‘‘Frieren: Beyond Journeys end’’.
Man ir pati manga fiziski un esmu pie jaunākā chapter kopumā, bet anime, kopā ar mūziku izraisa tik nereālu nostaļģijas sajūtu. Retā reize kad Anime versija ir noteikti pārāka par mangu un reāli nav tik adaptācija, bet reāls uzlabojums!
Ne katru reizi, bet dažreiz kad ko darot aizdomājos par animēm, mangām and other weeb stuff, un prātā ienāk viena no manām pirmajām un Nr1. animēm Black Lagoon, tad dažreiz mani pārņem patīkamas tirpas un zosāda.
Why? Because my fav, something like nostalgia, and because it’s just so freaking cool and badass series.
Ar it īpāši ja atminos un pēc ilga laika atkal uzmetu aci šim promo video:
Laigan jūtos švaki visu laiku, vienreiz es jutos švaki savādākā veidā.
Gribēju ko tīkamu noskatīties, nu tad uzmetu aci uz Tsuritama.
It made me feel nice. So it’s my “feel good” anime.
Laigan nezinu vai tādas sajūtas es iegūtu to vēlreiz noskatoties.
Pāris prieka un bēdu asariņās ir pabirdinātas šo to skatoties, bet nedaudz vairāk pabira Space Dandy 2. sezonas beigās.
Why? Because it was sad, don’t wanna spoil it.
But - he dies, nu vismaz tā universa Dandijs. Bet nu tas bija tas Dandijs kuram sekojām līdzi visās epizodēs. And he’s just such a dandy guy.
Nezinu kāpēc šim viņš nerāda preview vai kā to saukt, bet tik linku. :[
But, Mobile Suit Gundam: Iron-Blooded Orphans 2nd season made me cry like a bitch.
Pat tagad par to domājot, sariešas pāris asariņas acīs.
Why? Because them boys.
Because it’s Gundam world, it’s war, no need to say more.
Ja runājam par ko ārpus animes, tad šie katru reizi liek samirkt acīm bēdīgā veidā nedaudz:
Pirmās 5-10 min jeb intro UP! animācijas filmai. Tā kopdzīves un novecošanas montāža.
Tas kas notiek iekš The Last Of Us sākumā, tad kad sākas zombiju invāzija, kur galvenais tēls ar meitu mēģina paglābties. Vienkārši sakot meitas nāves aina.
Gan jau vēl kaut kas kaut kad, bet neatceros.
Ārpus animes, sad bet savādākā veidā.
Uz mid un second part of 2010’s, depressing thoughts and mixed with some Midwest emo + post harcore/metalcore music made me feel like complete shit. Grupas kā Hotel Books, Dependence (vairāk viņu Remembering Everything albums), un citas grupas kurām pārsvarā līdzīgas dziesmas.
Bet nu ap 2010’s beigām vai 2020’s sākumu pārstāju to mūziku klausīties un ar tik tā visu laiku slikti domāt, tad nu neesmu tik tik sad sack of shit. So i’m just sad sack of shit in other ways.
Ārpus animes, bet some tears of happiness.
Es īsti nezinu, bet iespējams ka ir kāds video game reveal un spēle izskatās patīkami, pozitīvs hyps, tautai arī patīk, it īpaši ja ir pūļu reakcijas. Viens no piemēriem varētu būtu Guilty Gear Strive reveals, pat ja neesmu spēlējis nevienu no tām spēlēm. I guess, some happy gamers makes me happy too.
EDIT:
Mangas - sākumā es prātoju “Vai mangas ir man likušas baigi ko just?”, nospriedu ka nē.
Bet tagad tomēr nefokusējoties uz tām bēdīgajām sajūtām sapratu ka tomēr ir bijušas mangas kas ir likušas jauki pasmiet, pat ar prieka asarām acīs, it īpaši mēģinot savaldīt smieklus darbā pusdienojot.
Yotsuba
The Way of the Househusband
The Fable
Un pēdējā laikā šī Nick and Lever
Ir pāris citas komēdij mangas kuras man ir tuvākas sirdij, kā piemēram Joshi Kausei, bet es neatceros ka es būtu baigi smējis vai mēģinājis turēt smieklus to lasot.
Bet iespējams ir bijusi vēl kāda, bet es neatceros. Ja atcerēšos, tad editošu šo postu, ja tas būs vēl iespējams.
p.s. saistībā ar anime komēdijām, tad ir redzētas dažas, ir nedaudz iesmiets, bet ne tik daudz kā šīm mangām. It kā, laikam.
Vispār, es tā baigi pa šo tēmu apdomājos, un nedaudz gribētu labot savu teikto, jo bieži vien emocijas ko anime izsauc pat ir pārāk specifiskas lai tās iedalītu priekos un bēdās(+ mans rakstītais ļoti atainoja tās dienas garīgo, gadās XD)
Piemēram - Non non biyori, sakura quest, silver spoon un eccentric family katrs nedaudz citādākā veidā aizskāra to iekšējo laucinieku ko nekādas pilsētas ekstras tomēr piebeigt nevarēs. Tā nebija tikai prieka sajūta un smiekli, pat ne viegla melanholija vai nostaļģija, tas bij kas vairāk. Kā emocionāls augļu dārzs, kurā tu sēdi ābeles ēnā ēdot sulīgu un saldu balto dzidro vai cukurīti, vēro kā pļavu pastaigājas stārķi vienlaikus klausoties sienāžu korī, vienlaikus apzinoties ka tevi gaida skaldāma malkas kaudze un siltumnīca kās jāsalaista
Tāpat kā reiz klausīties konkrētā mūzikā, lasīt konkrētu žanru vai darīt nodarbi, kas ļauj Tev pilnībā aizmirsties (in the zone). Man, piemēram, pa reizēm patīk apskatīties sērijas vai filmas, kurās atspoguļo nedaudz cilvēku bēdīgo/sāpīgo pusi (parādot kā animācija spēj arī saviļņot ar parādītajām emocijām, balsi, mūziku). Piemēram, pāris mani favorīti:
mixed with some Midwest emo + post harcore/metalcore music made me feel like complete shit. Grupas kā Hotel Books, Dependence (vairāk viņu Remembering Everything albums), un citas grupas kurām pārsvarā līdzīgas dziesmas.